es kā pesimiste domāju, ka tas ir cilvēka dabā - aizmirst labos nodomus ("kad es būšu skolotāja, es uz bērniem nebļaušu") un žigli žigli rast ienaidnieku katrā jaunā situācijā, i kā šofers, i kā kājāmgājējs, i visur kur citur.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tur jau vēl arī tāds faktors kā - esot jebkādā transportlīdzeklī, ko pats vadi, apkārtējie, īpaši gājēji vai kas tāds, tiek uztverti kā plūstošas masas, bezpersoniski. man piemēram bieži pārmet/aizrāda, ka es kādu neesmu pamanījusi/pasveicinājusi braucot ar velo. piedodiet, bet braucot es koncentrējos uz kustību, īpaši, ja jāsteidzas un pat ja ātrums nav liels, neievēroju atsevišķas sejas un pūļus/grupas cilvēku uztveru kā vienu lielu masu. ja kāds izlec priekšā, atdalās no masas vai kā savādāk, tad tas iegūst atsevišķu stāvu, citreiz pat seju, ko atceros. koncentrējoties uz mērķi un kustību, viss pārējais/liekais pazūd. tiesa bonuss ir tas, ka lielāko daļu peļķu es uztveru kā šķēršļus, līdz ar to tiem tiek pievērsta uzmanība un meģināts apbraukt, piebremzēt utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas jā. un kā kājāmgājējam man atkal mašīnu straume liekas kaut kas mākslīgs, bezdvēselisks un tā, aizmirstās, ka tur cilvēks iekšā un to dzelzi vada.

(Reply to this) (Parent)