Es gan nezinu, vai kāds grib un spēj ticami uzspēlēt vienaldzību, nē, nu, protams, ir keisi, bet tie imho ir bik savādāki, diez vai tas, par ko tu runā.

Pēc savas pieredzes - vieglāk par vieglu, būt absolūti vienaldzīgam un ignorantam, jā, pat laipnam, draudzīgam, tolerantam, bet iekšpusē - vienaldzīgam, pašam to nemaz nepamanot. Un uz pārmetumiem atbildēt: "Kā, bet nekas taču nav mainījies, viss ir pa vecam, kā vienmēr!" Un tiešām tā arī justies. Un nepamanīt, ka izjūtas ir aizstājusi nedzīva rutīna, un ka kaut kur ir pazuduši tie mazie sīkumiņi, spēja vienam otru jauki pārsteigt, kas dod to rozīnīti, kas padara pieciešamu arī ikdienas pelēcīgumu.

Kaut kā tā vismaz man gadījās. Skats, kad ieraugi sevi tajā visā no malas, ir diezgan baiss. Un gadās, ka pa to brīdi jau esi savārījis neizstrēbjamas ziepes.

(Reply to this) (Thread)

nu i sabiedēji. tā jau liekas, ka ziepes pāri galvai, vispār i domāt par to negribas. labāk pastrādāšu, darba ta daudz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oi, sorr, negribēju. Bet domāt toč labāk nevajag, no tā parasti paliek tikai sliktāk. Tā ka - wrk, wrk, wrk!! (Zariņš ar metas atpakaļ pie saviem rakstudarbiem) :)

(Reply to this) (Parent)

Nu bete strēbt ziepes tas ir no rutīnas sērijas. Strēb ziepes un pat nepamani, cik pretīgi. Bete ar savārītajām ziepēm tak var visu netīro vešiņu atkal izmazgāt. Varbūt tāda pat ir šī teiciena slēptā nozīme, hehe. Sorī par stilistisko frivolitāti, heisā!

(Reply to this) (Parent)