|
Feb. 2nd, 2006|08:02 pm |
Es gan nezinu, vai kāds grib un spēj ticami uzspēlēt vienaldzību, nē, nu, protams, ir keisi, bet tie imho ir bik savādāki, diez vai tas, par ko tu runā.
Pēc savas pieredzes - vieglāk par vieglu, būt absolūti vienaldzīgam un ignorantam, jā, pat laipnam, draudzīgam, tolerantam, bet iekšpusē - vienaldzīgam, pašam to nemaz nepamanot. Un uz pārmetumiem atbildēt: "Kā, bet nekas taču nav mainījies, viss ir pa vecam, kā vienmēr!" Un tiešām tā arī justies. Un nepamanīt, ka izjūtas ir aizstājusi nedzīva rutīna, un ka kaut kur ir pazuduši tie mazie sīkumiņi, spēja vienam otru jauki pārsteigt, kas dod to rozīnīti, kas padara pieciešamu arī ikdienas pelēcīgumu.
Kaut kā tā vismaz man gadījās. Skats, kad ieraugi sevi tajā visā no malas, ir diezgan baiss. Un gadās, ka pa to brīdi jau esi savārījis neizstrēbjamas ziepes. |
|