|
Jul. 24th, 2011|07:02 pm |
Nu, ar mīlestību, kā rakstā pārliecinoši skaidrots, arī laulībai ir mazs sakars :)
Vispār pa lielam ideja par SIA un laulībām pēc vienošanās ir pareiza, bet ar nelielām bēdām -- cilvēki ir tā uzbūvēti, ka viņiem tomēr gribas visas tās lietas, ko laulība it kā piesola dot. Ij msjē ar francisko vārdu apgalvo, ka laulība piesolījse atrisināt "one's most pressing needs all at once."
Nu lūk. Un tie saprātīgie ļaudis savā saprātīgajā laulībā, kur viņi ļoti saprātīgi guļ atsevišķās gultās un tā, tomēr laikpalaikam pavisam nesaprātīgi sagrib mīlestību, romantiku un taureņus vēderā. Turklāt, lai cik racionāls ij nebūtu, tomēr šausmīgi grūti uztvert kādu, ar kuŗu esi precējies, tikai un vienīgi kā darījuma partneri.
Es nezinu, varbūt ir tie aplam racionālie ļaudis, kas neko tādu negrib. Vai varbūt viņi taureņus vēderā pamanās dabūt ārpus laulības, un viņu laulātais draugs tik tiešām ir uzbūvēts bez mazākajām greizsirdības jūtām. Un var jau būt, ka tas, ar ko viņi tos taureņus dabū, arī ir pilnīgi apmierināts ar tādu lietu kārtību un regulāri nerīko scēnas, kā tu vispār uzdrošinies ko darīt ar mani, ja esi precējies, izvēlies tak beidzot, ko tu īsti gribi. Ja tā, tad es no visas sirds varu novēlēt visiem mazel tov un, godīgi sakot, diezgan viņus apskaužu.
Bet šitāds uzstādījums pieprasa vismaz divas pilnīgi racionālas personas. Bet tavu bēdu, racionālu cilvēku zem šīs saules ir gaužām maz. Katrā ziņā tā iespēja, ka divi racionāli cilvēki satiksies un apprecēsies, ir tik niecīga, ka viņu ņemt par priekšnoteikumu ģimenes dzīves modelim ir, maigi izsakoties, naivi. |
|