nu redz, man šķiet, pieklājība ar cieņu ir savrupi, lai arī savstarpēji neizslēdzoši jēdzieni. es varu kādu ļoti necienīt, bet tik un tā palikt pieklājīga, varu arī cienīt, bet izturēties tā, ka apkārtējiem žoklis atkaras - ja manā un otra indivīda savstarpējā komunikācijā tas ir pieņemts par ok.
manā izpratnē visiem pienākas pieklājīga izturēšanās no citiem, cieņa nepienākas nevienam. to vai nu nopelna, vai nu nē. attiecīgi pašcieņa šeit vispār figurē kā margināls un nesaistīts jēdziens.

bet es neko nesaprotu no filosofijas un ētikas un turpināt skaidroties man nav iekāriena, tāpēc pie viedokļu dažādības arī paliksim.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jāsāk bez maz vai klasiskais sokrāta dialogs

ko tavuprāt nozīmē nopelna?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

piedod, tik garai diskusijai man nav laika, es esmu nogulējusi pusi nakts un neuzrakstījusi būtisku daudzumu materiāla ar šodienas dedlainu :) un šī saruna, jūtu, ievilksies, tāpēc citreiz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu re - līdz tai reizei tātad padomā, kas ir tas, kas pieprasa no tevis to pašu cieņas izrādīšanas formu kā pieklājību (pat ja saki ka riebjas bez gala) un kas raisa to iekšējo apbrīnu un sajūsmu par cita cilvēka darbiem

un vai nepieklājība ir tā pati necieņas izrādīšana un vai pieklājība nav tā pati cieņa pret sabiedrību, pret kārtību etc...

un ja tu gadījumā nezinātu nekādu bakgraundu par cilvēku - tu cieņu justu? un ja uzzinātu, tad vai cieņas un apbrīnas elsas izraisītu tas ko tu nezināji?

(Reply to this) (Parent)