oo, kas par tēmu.
es taisni par to pašu domāju pēdējās dienas, jo daudz sanācis laika pavadīt kopā ar maziem bērniem.
laiks jau man tipa vēl ir, jo middle-tventīsamsingi jau tagad laikam skaitās tikai sākumposms. un arī finansiālais jautājums mani nesatrauc, kaut arī draudziņa man nav un nodokļus nemaksāju - jo ar kaulu poelju pasaules sadošanos rokās un filmas "the secret" pamācībām noteikti varēs nopelnīt tā, lai pietiek. skan baigi bezatbildīgi, vai ne, bet jesus blood never failed me yet.

bet taisni mana (dez)organizatoriskā puse ir tā, kas liek domāt, ka bērni man nevar būt, jo tas šausmīgais atbildības, konkrētības un jelkādas dzīves struktūras trūkums nav labākā vide, kur laist pasaulē jaunu dzīvību. es tak pat puķes varu elementāri sakaltēt, nemaz nerunājot par to, ka bērns jau no sākta gala augtu pie visiem radiem/draugiem/kaimiņiem pēc kārtas, lai es varētu doties savos bomžpiedzīvojumos ar stopiem pa devītās pasaules valstīm.

nedomāju, ka pasaulei vajadzīga vēl viena traumēta personība ar nestabilu psihi, kas ir vienīgais, ko es varētu izaudzināt.