šitais mazdārziņu aktīvisms mani no tiesas šausmina.
nu ne jau tā, ka kaut kas slikts, bet tas, ka nepakam nespēju sevi iedomāties ar rokām zemē rušināmies (tārpi, netīrumi, puvekļi visādi), stādus audzējam (prasa kopšanu un laiku tak) un visu pārējo darām. un nesaprotu, kāpēc kāds no laba prāta grib šito uzņemties :)
man pat baziliks podā uz palodzes ir par grūtu.

(Reply to this) (Thread)

un es tieši gribēju tevi sašņorēt un iebāzt ar šņukuru zemē, "roc, meitiņ, roc nu!"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu kāpēc tā uzreiz, es taču neko nepārmetu.
man vienkārši tas в голове неукладывается kā hobijs. tikai kā smags un принудительный darbs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pats smieklīgākais, ka man tie draņķi labi aug, ja es papūlos, tik es negrib.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tu esi obligātajā dārzā satraumēta. a man garās biešu vagas ir tālā bērnībā :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu taisni tā, man tā trauma vilkās līdz gadiem trīspadsmit, kad - nu grēks jau tā teikt, bet man par lielu atvieglojumu - vecaimātei jau bija tik slikti, ka mani vasarās atstāja mājās viņu pieskatīt un barot, kas bija nesalīdzināmi vieglāk un patīkamāk, nekā rušināties zemē starp dunduriem un odiem.
nu un tad, kad vecāmāte pēc div gad nomira, tad jau vairs mani neviens nevarēja piespiest tur spert savu kāju, ko es arī konsekventi nedaru kopš tam.

(Reply to this) (Parent)