nu taisni tā, man tā trauma vilkās līdz gadiem trīspadsmit, kad - nu grēks jau tā teikt, bet man par lielu atvieglojumu - vecaimātei jau bija tik slikti, ka mani vasarās atstāja mājās viņu pieskatīt un barot, kas bija nesalīdzināmi vieglāk un patīkamāk, nekā rušināties zemē starp dunduriem un odiem.
nu un tad, kad vecāmāte pēc div gad nomira, tad jau vairs mani neviens nevarēja piespiest tur spert savu kāju, ko es arī konsekventi nedaru kopš tam.

(Reply to this) (Parent)