es šogad vēl neesmu kāpis uz riteņa, un man arī laikam tagad būs tā kā bail. ieva, s.c., ja neesmu kaut ko palaidis garām, ir pirmā no maniem klasesbiedriem, kas nu ar to dieviņ. nē, kopš skolas izlaiduma, šķiet ne vārdu vairs pārmijuši neesam (kā ar lielāko daļu citu biedru), bijām faktiski sveši ļaudis, tik vien kā tāds distancēts prieks par viņas radošajiem sasniegumiem un ķeksītis sadaļā "pieminēšanas vērtus panākumus guvušie klasesbieri". tomēr skumjas no sirds dziļumiem, kā arī tie dzīves gadskaitļi vismaz manos redzokļos griež skarbi.