Radost Stroynik ([info]radost) rakstīja,
@ 2012-03-18 12:52:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
keidžs & co


Biju uz tiešām lielisko šveiciešu laikmetīgās mūzikas duo UMS ‘N JIP koncertu. Keidžs, Šnābels, Berio u.c. Un piedzīvoju daudzas, iespējams naivas un tomēr atklāsmes par to, kas ir un kas nav mūzika (kur tā sākas un kur beidzas).


(Keidža "Lekcija par neko" nošu fragments)

Kā jau konceptuālistu paaudze, visi komponisti iztausta robežas - kurā brīdī runa ir mūzika (vienmēr? tad, ja to par runu padara ritms? tad, ja to par runu padara izpildītājs (= mūziķis)?); kādā brīdī saprotu, ka par mūziku var kļūt arī žests (šķiet, tas bija Berio skaņdarbā) - solists pa vidu runas un skaņu gabaliem izpilda žestu, plaukstu savelkot dūrē un atlaižot, nekas jau nenoskan, bet tā kā tas notiek noteiktā ritma zīmējumā un pa vidu citām skaņām, pamanu, kā tas tomēr uztveras, kā viena no skaņām vai vismaz skaņdarba elementiem. Caur to kļūst burtiski sajūtams,  ka gabals vienreiz uzkomponējas komponista galvā, tad tiek atskaņots un otreiz tiek savilkts kopā / uzkomponēts klausītāja prātā (uztverē). Un tur arī tas vecais stāsts par to, kāpēc jauno mūziku klausīties ir "jāpierod". Jo žests vai runa manā galvā automātiski iztulkojas kā mūzika, tikai tāpēc, ka tie iekļauti man atpazīstamā struktūrā, ko jau pazīstu kā mūziku. Līdzīgi kā pupiņvalodā - iespraužot zilbi pu- pirms katras "normālās" valodas zilbes, vārdu mēs tāpat atpazīstam tāpēc, ka mums ir tik pazīstama tā pamatvaloda, ka spējam to atpazīt arī ar jauniem elementiem pa vidu. Un tāpat arī ar mūziku, kurā pakāpeniski var iemānīt jaunus elementus, tie pievienojas izpratnei par mūziku, var iet tālāk un iemānīt vēl citus, un, šķiet,  komponisti ar to to arī nodarbojas.

Vēl, protams, patika Keidža ironija skaņdarbā "Lekcija par neko". Cita starpā "Nothing is not a pleasure if one is irritated, but suddenly, it is a pleasure, and then more and more it is not irritating"

 Tagad klausos Bernstaina 1974. gada lekcijas par laikmetīgo mūziku (un ne tikai), ko savam rakstam klāt pielicis Šlāpins. Un interesanti, ka viņš arī sāk ar mūzikas un lingvistikas salīdzināšanu. Un vēl ir neticami, cik loģiska un bez liekvārdības ir Bernstaina runa  - tā, it kā kāds rullētu priekšā sagatavotu tekstu. Tā viņa runas loģika ir rakstīta teksta loģika. Varbūt tiešām iestudējis vārds vārdā?

Koncerts - prāta piedzīvojums.



(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?