Cepeškrāsns

Latvijas Pasts varētu tirgot (zirg)ābolus nevis piegādāt vēstules. Ja tu nosūti ierakstītu vēstuli, esi pārliecināts, ka uz tās ir viss uzrakstīts pareizi un vienalga tev pasta mājaslapā uzradās ka vēstulei nav atpazīstams adresāts (uzņēmuma adrese uz kuru parasti viss tiek nogādāts laikā), un tā tiek nogādāta atpakaļ sūtītājam jau nākamajā rītā/naktī, tad kāda jēga vispār kaut ko tādu piedāvāt kā ierakstītas vēstules sūtīšana. Vai arī ir jēga internetā pieejamajai sūtījuma meklēšanai, ja nav iespējams to pārtvert, un pēc 18:00 un vēlāk protams nav arī iespējams nevienam pazvanīt un noskaidrot vai pateikt, lai tomēr to vēstuli nesūta atpakaļ. Jo arī pirms 18:00 zvanot tevi sūta zvanīt citur uz neiespējamajiem numuriem, kā neiespējamā ķēdes reakcijā. Kaut pati ietu pakaļ...bet ko nu vairs.

Drīz varēšu sākt baudīt vasaru. Šodien tiks izprintēts kvalifikācijas darbs un tad jau vairs tikai aistāvēšanas un jaunas kleitas iegādes. Gaidu atvaļinājumu...vēl tikai 2 maiņas darbā...vēl tikai 48h ar tūristu problēmām un tad saules (cerams) pilnas dienas. Šobrīd tas liekas nereāli tālu, jo esmu darbā jau 26h un vēl vismaz viena jānosēž, jo kolēģei eksāmens. Ventilators klusi maļ gaisu un skaita atlikušās sekundes līdz mirklim, kad uz divām dienām pazudīšu ciemā un gozēšos pie jūras.

Vakar aizstaigājām līdz vagonu parkam. Misiju neizpilījām, bet toties atradām jauku uzkalniņu kur var baudīt dabu (alu). Pēc izstaigāšanās pasēdējām mājās un vakarā jau atkal radās pastaigu plāni. Beidzot pastaigāju pa Grīziņkalnu. Parasti uz to galu nesanāk iet un man šķita ka šis parks sastāv tikai no skeitparka un basketbola laukuma. Sameklējām 3 kārbiņas un feini pavadījām laiku. Neaprakstāms prieks par siltiem vakariem!

Vakar braucu ar vilcienu Valga-Rīga no stacijas "X". Pirmo reizi vedu riteni, jo vajadzēja no laukiem aizgādāt uz pilsētu. Ar mammas palīdzību iestūķēju to vilcienā. Protams īstais riteņu vagons bija sākumā nevis beigās. Nolēmu ka palikšu turpat un nedzīšos cauri visiem vagoniem, jo priekšā jau bija niknās mātes ar ļaunajiem acu skatiem un bērnu ratiem. Tad nu apsēdos maliņā un turot riteni mierīgi turpināju savu ceļu. Vēroju visu laiku to, kas notiek vilcienā.
Konduktore ar katru pieturu kļuva arvien dīvaināka un dīvaināka. Sākumā viņa saka ka viņai viss vienalga- kur tur riteņus un bērnu ratus. Pēc pāris pieturām iekāpa 2 meitenes ar ričukiem. Tās nolamāja, ka tur nedrīkstot turēt riteņus (viņas turēja pie durvīm un pat neiestūma vagonā). Konduktore teica (drīzāk bļāva), ka nevarēšot wc durvis atvērt..vēlāk gan viņai tika parādīts, ka tās verās uz iekšu un visi ir apmierināti. Tad jaukā konduktore nolamāja vienu cilvēku, kas maksājot deva 5ls, jo viņam nebija sīknauda, bet viņai negribējās skaitīt atlikumu. Pēcāk tā pati jaukā konduktore paziņoja, ka vilcienā viņai besī strādāt un, ka neviens jau negribot to darbu, tāpēc viņa tur esot..un ka viņa izdara mums lielu pakalpojumu. Pēc vēl pāris pieturām viņa staigāja dziedādama, ka viņa var pārdot biļetītes, biļetīties kam vajag biļetītes. Vēl pēc dažām pieturām viņa staigāja raudādama un nedaudz streipuļodama. Laikam ar mehāniķiem bija ierāvusi, jo arī vilciens paspēja salūzt Čiekurkalna pieturā. To nebija iespējams palaist kādas 10min.
Protams vilcienā bija arī jauki cilvēki. Viena maza meitenīte aizrautīgi pētīja mana riteņa pedāļus un tad izdomāja ka tie ir laba rotaļlieta, pirmoreiz mūžā redzēju krievu alfabēta grāmatu (sajūtas gan divējādas..smieties vai raudāt nezinu)..un galā mani sagaidīja draudziņš, kuram nodevu riteni, kurš padarīja manu vilciena braukšanu interesantu.

Vīns atver man kaut kādas nezināmas smadzeņu čakras. Vakar visu dienu mocīju vienai tabulai paskaidrojumu. Nu nekādi nesanāca. Tagad pēc puspudeles vinčika domas raisās neiedomājamā ātrumā. Rīt jāpārlasa gramatikas un vārdu kļūdas, bet tas jau mazsvarīgākais. Galvenais ka teikumi skaisti un plūstoši.

Beidzot mans velosipēds, pēc ilgas nostāvēšanas virtuvē pie skapīša, ir sataisīts un varēšu ripināties pa Rīgas ietvēm. Atkal vienīgi būs jāuztrennē nešanas paņēmiens, jo dzīvoju 5.stāvā ar skatu uz Rīgas jumtiem. Līdz ar to man ir jauna problēma. Jāmeklē mugursoma kurā būtu ērti ielikt kompi. Jo es ņemu savu Gaujiņu līdz uz darbu. Ja vēlos ripināties, tad jāpiedomā pie ērtiem līdznesamajiem. Un dators šodien ir priecīgs, jo ir ticis pie jauna vada. Vecais bija ar baltu izoleni un matu sprādzi šinas vietā sataisīts. Kopumā ņemot šodien ir ļoti produktīva diena, jo esmu paspējusi būt arī pie drauga vecmāmiņas uz viņas 84 jubileju. Aizgājām ar skaistām, dzeltenām tulpēm...par to pretī dabujām daudz daudz karbonāžus un gardas zemenītes. Tagad jādomā vakara plāns (man ir jāsaņemas un jāraksta darbs skolai) šodien muzeju naktis..vai varbūt jurovižns. (personīgā piezīme: losene... varbūt tomēr saņemies un raksti darbu)

kāds zina kādu labu, lētu veloservisu Rīgas centrā?

UPD: ech..aizvedu uz tuvāko mājām.

Turpmākās dienas vajadzētu cītīgi pavadīt pie datora darot darbus skolai..vienu darbu. Bet es tik viegli novēršu uzmanību no vajadzīgā. Labāk spodra māja nekā piesēšanās pie darba rakstīšanas. Īslaicīga sevis apmānīšana, kas uz to brīdi strādā- jo es taču daru kaut ko lietderīgu. Un viss vienmēr tiek atlikts uz pēdējo brīdi...vienmēr pedējā mirklī izlienu caur adatas aci, nosolos nākamreiz tā nedarīt, bet līdz nākamajai reizei viss jau ir aizmirsies. Līdz nodošanai 23 dienas...daudz vai maz nezinu. Lēnām jau šo to daru, bet lēnām...jo nav asti svilinošā sajūta, kas iedzen ātrumā!

Pavadītas divas jaukas brīvdienas. Vakar no rīta pārnācu no darba un bija jādodas uz brokastīm un pēctam uz KKC atpūsties pie dabas. Laiks perfekts, pagalmā aizvējš, jūra mierīga, alus garšīgs. Noskatījos kā tiek dedzināta kūla! Tuvplānā. Tas man bija kas jauns. Vakarā ballīte pirtiņā un dziesmu dziedāšana. Pa visu ciemu tika sameklēta viena ģitāra, kurai par nelaimi bija tikai 5 stīgas..beigas 4, bet tas neatturēja D. no tās spēlēšanas. Vakars jauks. Pēctam kārtīgi izgulējāmies un atkal laiskojāmies. Visas laiskošanās rezultāts ir tāds, ka man ir saulē apdegusi seja un pleci. Cerams ka āda neies nost. Varbūt šis gads būs tas, kad es nosauļošos :)

Atcerējos vienu gadījumu iz vidusskolas laikiem. Mācījos tad Valmierā VVĢ. Sēdēju no rīta kojās, kad atnāca ciemos viens draugs, kurš mācījās Viesturos. Tad nu viņš saka, ka ir jābrauc. Prasu kur- saka ka uz Valku. Mums viens čoms slimnīcā guļot, vajag aizbraukt ciemos. Protams, stundas tiek bastotas un dodamies stopēt. Viss pa slepeno. Tad nu aizstopējam vienu mašīnu līdz Strenčiem. Tālāk jāstopē cita....un ko mēs apstādinām- otra stopētāja tēvu. Nosmējāmies, ka mums sanācis "īpaši" slepenais bastošanas/ekskursijas gājiens. Devāmies tālāk, sameklējām slimnīcu, izklaidējāmies un devāmies atpakaļ. Uzminiet ar ko? Jā..ar to pašu tēvu ar ko atbraucām. Laikam šo atcerējos tādēļ, ka vakar arī nācās braukt ciemos pie viena drauga uz slimnīcu. Tās ir tās iestādes, kur es vienmēr (ap)maldos.

Vakar svinēju dzimšanas dienu. Viss jauki..sagatavoju fondī, maizītes...sagaidīju ciemiņus. Viss forši. Spēlējām kaut kādas spēles. Esmu kļuvusi par Katanas īpašnieci tagad! Nu tā mēs te ballējāmies, līdz visi bijām sadzērušies un izdomājām, ka jāiet kaut kur. Aizgājām uz iestādi "Būda" pretī Ziedoņdārzam. Bārā strādā divas interesantas, krievu tautības sievietes gados. Mums visiem pajautāja dokumentus! Laikam izskatāmies pārāk svaigi! Nu tad paņēmām pa aliņam un atklājām, ka ir iespējama funkcijas dziedāt karaoki. Vienas dziesmas dziedāšana maksā 30 santīmus. Jāmin gan, ka nebija pieejama neviena dziesma latviešu valodā. Bija pārdesmit lpp ar iespējām krievu valodā un dažas dziesmas angliski. Dziedāt mums sanāca tīri jauki, jo D. bija vienīgais kas kārtīgi dziedāja..pārējie tik ik pa laikam kaut ko iegaudoja līdz. Tad nu protams dejas. Vienā mirklī pat saņēmu draudus no vienas krievuškas par to, ka ja es vēlreiz nobildēšu viņas vīru (kurš pat netika kadrā, jo bildēju savu draudziņu), tad atraušos pa muti. Vispār vieta interesanta. Sajūtas kā citā valstī! Kopumā ballīte izdevusies un viss forši.
Tagad nelielas galvassāpes un problēma ar brokastīm, jo nekā nav un ir jāsaņemas iet uz veikalu! Ārā līst.

Bet vispār Angry birds spēlītē ir kaut kas maģisks kas pievelk. Tu sēdi un mokies ar kaut kādu neiespējamo misiju n-tās reizes, bet vienalga tu to turpini darīt!

Vakar gadījās apmeklēt lielisku vietējā mēroga svarīgāko gada pasākumu- dziesma manai paaudzei. Vadīja to divas kolorītas dāmas kas, kā mamma saka, esot kāda tv šova bijušās dalībnieces.
Koncertā piedalījās 15 dalībnieki (neliela piebilde- dziedāt mācēja kādi 3 dalībnieki). Bija arī žūrija un protams skatītāju simpātijas. Dalībnieki (tie kas nemācēja dziedāt) tiešām lieliski: Dzintars, kuram nav daudz zobu (un tie kas ir īsti neskaitās), Vallija kurai jau sen pāri 90 un ķerkstoša suitu sievu tipa balss, mazas padsmitgadīgas tīnītes, kuras visas kustības ir iestudējušas un centās tās darīt sinhroni..tiešām centās, vēl viens onka no vietējās psihoneiroloģiskās slimnīcas...cepuri nost- nodziedāja Prāta vētru līdz galam..un bija vēl daudzi šķībdziedīši.
Mamma izskaitļoja, ka par ieejas biļetes cenu mums ir par vienu dziesmu jāsamaksā 20 santīmi (ieeja bija 1-3ls). Bet nu sava deva c vitamīna smejoties tika uzņemta.
Vakarā balle un skats uz daudziem planējošiem jaunekļiem un jaunietēm. Misija izpildīta un draugus esmu sasniegusi, jaunākās klačas uzzinājusi. Tagad ātrāk gaidu vakaru lai varētu doties uz māju samīļot tos, kas mani tu gaida. Kaķene noteikti atkal kādu laiku no manis neatkāpsies ne soli.

Atnāku uz darbu, ieslēdzu kompi, skaipā sarakstos ar mammu.
Viņa stāsta, ka bibliotēkā paņēmusi grāmatu (Kronins, Zvaigznes raugās lejup)un gultā lasa no rīta. Skatās- baigi daudz ķēpājumu visur. Lasa tālāk un pēkšņi pasprūk kādas bildes stūrītis. Paņem bildi un tur trīs jaunekļi sēž zālītē. Rāda tētim, bet viņš saka, ka tas ir viņš jaunībā. Mamma ieskatās- tiešām ir!
Abi nu sprieduši kā tas. Domā ka es ar māsām esam vainīgas un sen, sen, kad māte bija šo grāmatu lasījusi, esam saķēpājušas un ielikušas bildi. Es gan ko tādu neatceros, bet māsas noteikti vainīgas...hi hi. Tad nu lai veiktu pilnvērtīgu csi izmeklēšanu mamma iešot uz bibleni un paskatīsies intereses pēc, kad viņa iepriekšējo reizi bija ņēmusi šo grāmatu un kas vel to pa starpu ir lasījis.

Vajadzētu kaut kā iemācīties labāk runāt krievu valodā. Citreiz tādas stulbas situācijas rodas, ka tu gribi kārtīgi izteikties, bet trūkst vārdu un saprašanas.

Ja kāds vēlas iegādāties divus (vai vienu) salūzušus velosipēdus...mazums noder kāds atstarotājs vai ir vēlme salabot. Ziņojiet..sandrux3 at inbox lv

40 (četrdesmit) dienas neesmu pīpējusi. nekādas izmaiņas. makā nauda kā nav tā nav. klepus arī man ir piemeties. vienīgi tas, ka pati par sevi lepna, ka esmu pievarējusi savu netikumu. Tagad tik kādu lieko masu vajadzētu nomest.

Vakar no rīta atbraucu atpakaļ no Londonas. Kopā ar aizkritušām ausīm, temperatūru un galvassāpēm. (laikam pirmsbrauciena kaklasāpes tikai atkāpās uz pāris dienām, jo nu jau ir atpakaļ). Tagad sēžu darbā, jo vairāk brīvdienas man nedabūt un ārstējos ar tējiņām un šādām tādām dropītēm. Vēlāk taisīšu zupu...lielisko Rolton.
Kopumā brauciens bija jauks. Kārtīgi ģimeniska kopā būšana ar pakasīšanos, smiekliem, yahtzee spēlīti, kaķi Oliveru, skipošanas iemēģināšanu un visādām klasiskām tūristu aktivitātēm.
Beidzot tika noprovēts Burgerkings un Starbucks. Viss forši. Tagad tik jāsakopo spēki, lai izturētu šo sieviešdienas strādāšanu līdz galam. Diena iet ātri. Kolēģes jau sarāvušās vīniņus un šampīšus, bet es domāju, kaut ātrāk pienāktu rīts, jo esmu nopelnījusi izgulēties un apārstēt sevi.

Esam laimīgi pavadījuši pirmo dienu Londonā. Šī ppilsēta man joprojām ļoti patīk! Lidojums bija forš, bet nolaižoties man ļoti traki aizkrita ausis.
Tad kāpjam busā un uz Stratfordu, kur mazā māsa jau mūs sagaida. Ejam mājā, paēdam, pačilojam, sagaidam brālēnu, dzeram alus, saaidam pārējās māsas ēdam picas un visādi citādi izklaidējamies.
Vēlāk izdomājam ka ir jāiet skipā uz Tesco. Aizejam, noslēpjamies stūrītī, bet šoreiz veiksmie nav mūsu pusē un nekā nav. Pastaigājam pa ieliņām un meklējam labumus. Ieraudzijām divus dīvānus..moška rīt iesim prasīt vai var savākt.
Un te uz ielām dzīvo lapsas! Tagad ir paliels nogurums, bet esmu priecīga par tikšanos ar ģimeni un citiem draugiem. Un tā ir tikai pirmā diena :)

Uzsitu sev pa plecu un nopriecājos, ka ir pagājis viss februāris nesmēķējot!