Bet tā jau ir,
neviens neatbalstīs un nesapratīs tad, kad Tev ir visgrūtāk. Drīzāk pasmiesies vai pateiks kaut ko neveiklu un stulbu absolūti nevietā.


Šobrīd man gribētos izšķaidīt kādu seju vai ar krēslu izbliezt kādu milzīgu stiklu, kaut ko nebūt, kas arī kādam citam liktu justies slikti. Ar prātu jau notiekošo saprotu, bet ar sirdi gan nē, tāpēc liekas tik sasodīti negodīgi.. Tik.. Tik. Un gribas, lai citi arī to sajūt kaut kā nebūt - to negodīgumu, netaisnību, sāpi, aizvainojumu, dusmas,
to, kā sirds plēšās uz pusēm, kad esi spiests pavisam vēsi un pragmatiski mēģināt izdomāt, kā un kur vedīsi nomirdināt savu vismīļāko biedru, kur viņu apglabāsi un kas tas viss vispār ir.