Zināt, kas kopīgs skrejošajam Reinikam un aktīvajai sursurs? Viņi abi eventuāli nokrīt no divriteņa, taču nepadodas un dodas uz priekšu, mērķa virzienā! :-)

Pieleca.

Mans prāts visādās reālās dzīves situācijās pēc noklusēšanas sintezē domu: "Te tagad ir grūti, vajag sakost zobus un izturēt". Tipisks melanholiķis pie vārdiem "grūti", "vajag" un "izturēt" turpat arī paceļ ķepiņas un laižas dibenā.

Pareizais teikums ir: "Te var atrast ir tik daudz jauka un interesanta! :-)"

Kaut kā forši būtu atcerēties, ka ir iespējams visu laist caur pozitīvo prizmu, nevis caur negatīvo filtru. Prātu noķert aiz rociņas un palaist pa to taciņu, kas apzīmēta ar "+" zīmītēm.

celies pieminētā ticība sinepju graudiņa lielumā — pat ar tik pietiktu atliku likām.

Ar smaidu pat paskriet ir vieglāk (esmu pārbaudījis), droši vien arī dzīvot :-)

— — —

UPD. Piemēram, ko pozitīvu var saskatīt faktā, ka šodien pa lielam laiks notrallināts, lasot internetus?

Lūk, pozitīvās lietas:
1) man ir pieeja internetiem — šai milzīgajai noderīgas informācijas krātuvei (ja to lieto prātīgi, konkrētu lietu meklēšanai un atrašanai)
2) es esmu sapratis, ka tā darīt nevajag; esmu pierakstījis, ka tā darīt nevajag, un tā vairs nedarīšu!

Tādā veidā esmu konstatējis, ka šodiena patiesībā ir lieliska! Tā man ir devusi Atziņu.

Principā, ir vērts darīt tikai lietas, kuras raisa pozitīvas emocijas. Kamdēļ darīt ko citu? Kamdēļ "gruzīties" un "gruzīt"?

It kā elementāri.

Nu, pārlasu es to savu iepriekšējo ierakstu par melanhōliju, un saprotu — bet tā nau! Tas ir tikai kaut kāds viens no aspektiem!

Ir man dzīvē arī brīži, kad es vienkārši kaut ko daru; un daru ar prieku un pat lepnumu par sevi. Daru tāpēc, ka sanāk un tāpēc, ka patīk un labi jūtos, nevis tāpēc, lai no kaut kā izbēgtu vai kaut kā tā. Un smejos arī pa īstam, jo ir taču dažreiz arī smieklīgi :-)

Man šķiet, ka tās ir vienkārši manas persōnības dažādās šķautnes. Tās dažreiz pat nepārklājas, pat nesaskaras.

Un, lai arī dažreiz es par savām veiktajām darbībām uzdodu to pašu jautājumu, ko smejmoon — “kapēc saprātīgi cilvēki atsakās racionāli domāt?” — tomēr citreiz atkal ir tā, ka es atskatos uz savu rīcību un saprotu, ka tā ir bijusi pārdomāta, mērķtiecīga un loģiska!

Man ļoti patīk arī visāds konstruktīvisms un pozitīvisms, tas taču ir tik forši :-)

Plkst. 20.40 atbrauks mamma — es sagaidīšu — uz to laiku man jābūt adekvātam izskatā un rīcībās.

Laiks šovakar ir kļuvis tik pretīgi auksts... Pat negribās iet uz „Precious moments” Nabaklabā.

Gribas vienkārši būt. Atgulties gultā, un skatīties, kā zirneklis ieauž mani savos tīklos.

Tās lietas, kas manas pēdējās 2 nedēļas padarīja par eksaltētu, haotisku plosīšanos (piemēram pagājušās nedēļas meltdown’s darba vietā, no kura mani izglāba kolēģi un šīs nedēļas pārvākšanās ar mazo, bet jauko bōnusu — pašsaskrāpēto autō) pamazām ir veiksmīgi atrisinājušās (teikt, ka es tās atrisināju pats, man neceļas pirksti, nu ja nu vienīgi vidējais).

Ir iestājusies reakcija. Šonakt gulēju apmēram 4 stundas (vakar iedzēru šnabi un pasēdēju internetos; šorīt vēl gandrīz stundu skrēju); tagad jūtos neizgulējies; izskatos patiesībā arī vecāks... Un iekšā kaut kāda sajūta, ka viss ir labi. Un sajūta — Oh My God, KO ES ESMU IZDARĪJIS AR SAVU DZĪVI.

Mērķi, kādēļ es pārcēlos dzīvot tieši uz centru, nau piepildīti. Vismaz man tā pašam šķiet. Mēnesis pakāsts, visādu pseudoobjektīvu iemeslu dēļ. Vai arī nau pakāsts? Laiks rādīs.

Ir bijušas arī pozitīvas izmaiņas. Stipri mainījusies mana interneta klaiņojumu struktūra; ir nelielas izmaiņas fiziskajā ķermenī.

Šāda neizgulēšanās raisa visādas domas, savādākas, nekā parasti. Jocīgi, ka šodien padarīju ļoti daudz — kad esmu neizgulējies, prāts kļūst trulāks, mazāk padodas visādām vēlmēm paskatīties internetus utt. utjpr. un pienāk brīdis, kad gribas vienkārši tupi strādāt. Ilgtermiņā neizgulēšanās, protams, nau risinājums [produktīvitātes trūkumam].

Es nezinu, kur meklēt cilvēkus, kas domā līdzīgi man; es nezinu, vai es tādus cilvēkus šobrīd gribētu sastapt :-D

Nu kaut kā tā. Iešu uz savu jauko, plašo istabu, vienkārši atslābšu. Es toč esmu pārāk iesprindzis... par lietām.

Vispār nedaudz baida šis mans stāvoklis, jo pieredze rāda, ka tas ir kā atspere, var atbrīvoties un beigties ar visādām lēkāšanām klubos un ko tik vēl ne. Hm. Well — so be it.

Tagad došos mājās — Brīvības ielas dzīvokļa istabu es tā saukšu; jo... jo citu māju man nau. Citu savu māju. Pa ceļam “Rāmā” iedzeršu tēju ar svaigu ingvera sulu — šausmīgi enerģētisks dzēriens, rekomendēju :-)

Un jā, vakardienas Anete — paskatījos Draugos viņas galeriju — AHHHHHHH — nu, sirsniņa man nedaudz palecās! (-:

Un jā, nākošnedēļ atvedīšu dažas mēbeles, cerams, arī griestus kāds salabos, un varēs aicināt ciemiņus, kaut vai Vientulību un Skumju Apceri (-:

UPD. Sapratu, sapratu, ko es gribu! Es gribu iet notikumiem pa priekšu, nevis visu ielaist līdz pēdējām un tad mokoši lāpīt; es gribu vairāk paļauties uz likteni, uz randomu; es gribu visu laiku dzīvot Tagad un Te.