patiesībā, šobrīd vislabāk garastāvoklim atblilst Coil - Circles of Mania - YouTube; tāds jauks ārprātiņš un tik mīlīgi tur parādās uz bildes vārdiņi ^.^

Kurš vēl visiem Windows datoriem darbam domātiem (līdz win 7, win 8 man nau bijis) pirmais ko izdara, ir izslēdz antialiasingu un uzliek Windows 2000 / Windows 95 tēmu? Tā daru jau no XP laikiem (atceraties to pretīgo zaļo start pogu, zilo tāskbāru un zilās logu augšgalviņas?).

Par to antialiāsingu -- nu man kā programmētājam liekas, ka kamēr nav Retina (garais stāsts īss: milzīgas izšķirtspējas) displejs, nav ko ākstīties ar antialiāsingu. Piemēram, uz 24 collu 1920x1200 monitōra praktisku jēgu no antialiāsinga neredzu. Jā, kļūst it kā labāk pie lieliem fontiem, bet nu normālajos programmēšanas burtiņu izmēros tikai bezjēdzīga burtu izplūšana. Uz otras rokas, MacBookā ar tā niecīgo 1280 × 800 izšķirtspēju antialiasings antialiasoti burtiņi izskatījās pat ciešami (nu tā, ka īpaši nekaitināja, pat tā, ka kaitināja tik maz, ka nav pamanāms).

Gala beigās -- varbūt vienkārši pierašanas vaina -- ar kādiem burtiņiem esi to saskarni sācis lietot, tā ir labi. Un viss pārējais, atšķirīgais kaitina nevis tādēļ ka slikts, bet tāpēc ka atšķirīgs no pierastā.

Mājās gan Windows kaut kā nespēju lietot... man gan liekas, ka nevis tādēļ, ka Linux vai MacOS būtu pārākas, bet vienkārši Windows jau ir apnicis kopš 1994. gada, kad ar to sāku saskarties. Man pēc kāda laika apnīk lietas. Es nespēju saprast, kā cilvēki spēj būvēt arvien advancētākus skillus uz tā paša pamata gadu pēc gada gadu desmitiem. Man apnīk. Man vajag mainīt. Prāts tā iekārtots.

Ak un vēl, nu nav taču saskarnes izskatam nekāda sakara ar operētājsistēmu, bet tomēr tā asociācija nez kāpēc manī sēž. Jo nu tomēr uz MacOS'a gribēdams Win 7 perfektu imitāciju neuztaisīsi, visi tie miljards sīkumi lien laukā.

Ē? WTF es te tikko sarakstīju?

P.S. Dzīvojam laikmetā, kad pēc kādiem dažiem gadiem zemas izšķirtspējas displeji vienkārši strauji beigies. Kā atlidoja 1920x1080, tā atlidos 4x lielāka izšķirtspēja un tā būs norma. Daži gadi.

Šodien aizskrēju no darba vietas jau plkst. 15.47 — nevarēju izturēt vairs.

Atnācu mājās, atgūlos.

Rādījās murgi — klīdu pa VEF teritoriju, un man visu laiku uzbruka suņi, koda un plēsa. Pamodos nosvīdis slapjš. Biju gulējis 3 stundas.

Dīvaina, dīvaina sajūta. Nezinu, ko lai dara. Izsmēķēšu vēl cigareti vai divas un iešu paskriet. Skriešana neko neatrisina, tomēr ir patīkams process: ieelpa, izelpa, solis, solis, endorfīnu injekcija smadzenēs. Tās stundas dzīvē, kad jūtos labi.

Reāli bail iet gulēt, tagad, nedaudz pirms plkst. 24.00.

Bail no bezmiega līdz 2-3-4iem naktī, bail no tās sajūtas, kura būs tad, kad rīt atkal celšos plkst. 12, viss atkal nogulēts un es atkal esmu aizgulējies sliņķis, kurš ies uz darbu, kurā atkal gandrīz visu laiku lasīs internetus, šausmīgi nogurs no tā, un raustīsies no tā, ka atkal nekas nav padarīts.

+ vēl šorīt plkst. 10.06, kad relejs izslēdza gaismu, mana zemapziņa to pārtulkoja par murgu, kurā man ar zaļu vīna pudeli iesit pa galvu (kā rezultātā man acīs satumst un es gandrīz zaudēju samaņu) un pēc tam ar tās pašas pudeles kakliņa lausku pārgriež kaklu, tāds nedabiski reālistisks sapnis brrr :(

Aizgāju gulēt plkst. 18.35, piecēlos plkst. 21.45. Redzēju murgus. Man visu laiku sita pa seju, gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki. Lamājās un sita. Smaidīja un sita. Laikam kaut kā neveiksmīgi biju novietojis smadzeņpodu uz spilvena.

Tagad vēl viens Jēgermeistera šots un eksistenciālas vakariņas ar divām ceptām olām un trijām AP-ceptām maizes šķēlēm.

Mērena sirrealitātes sajūta — un fōnā skan mūzika no filmas "Amēlija"...

Man tuvāko padsmit stundu laikā ir veselas divas iespējas apdolbīties — vai nu šovakar izdzert alkohola pudeli, vai arī rīt no rīta skriet. Viena no šīm iespējām skaitās konstruktīvi veselīgi noderīgi pareiza, bet otra — lūzeru izvēle.

Pirms vairākām stundām pamodos. Gulēju tumsā, apātisks, atpūties, nespēdams piecelties.

Atcerējos šonakt redzētos ārkārtīgi kvalitatīvos murgus.

Melns, sēdošs kaķis ar vienu aci (kā Leela'i no Futurāmas), tā acs bija zaļa, liela, ar milzīgu, melnu, apaļu zīlīti. Ar hipnotizējošu un līdz dvēseles dziļumiem svilinošu skatienu. Kaķis bija ļoti viltīgs, tas jebkurā brīdī mācēja konvertēt savu monoaci uz divām parastām acīm, tāpēc neviens man neticēja, kad es rādīju un stāstīju par šo kaķi.

Vienā brīdī no virtuves (abstraktas, nesaistītas ar reālo dzīvi) sienas izgāzās apmetums, ķieģeļi un zārks; zārka vāks sašķīda pret grīdu un izrādījās, ka zārkā guļ pussapuvis līķis, klāts ar smirdīgu gaļu. No acs dobuma ar pretīgi žļurkstošu skaņu izrāpās, ar pūlēm izspraucās, kaila, bālgana, tumīgi ļumīga resna žurka, kura acīm redzot bija ēdusi sapuvušās smadzenes. Žurka mokoši lēni un smirdīgi aizrāpās (viņa bija pārāk pretīga, lai to nosistu) aiz virtuves skapīša, un vienā brīdī kļuva absolūti skaidrs, ka ar līķi un sagruvušo sienu tiks galā atbildīgie dienesti, bet ar šo žurku būs jāsadzīvo viss atlikušais mūžs.

Tad vēl aina, kur man acī iedūrās vārnas knābis, jo rokas man bija sapinušās tīklā, ar kuru biju cerējis to putnu noķert, bet galva man bija pielipusi pie saulē sasilušiem sveķiem.

Sen nebiju tādus murgus redzējis.

Uzspiedu pults podziņu, sāka skanēt Radio Naba foršais raidījums "Bronhīts". Interesanti stāsta par izdevniecības "Tapals" izdotajām grāmatām :-) Sapratu, ka jau pusdienas laiks. Piecēlos. Plkst. 12.35. Uzvārīšu auzu pārslu putru, duša, paēdīšu — un soļošu uz darba vietu. To justify my existence.

Te iepriekšējos ierakstos dvēselīte bļaustījās. Kā jau cibai raksturīgi, gaišie brīži palika neapgaismoti.

Vārdu sakot, vakar, atnācis no darba vietas mājās tā pavēlāk, apēdu līdzpaņemto Hesburgerbarību. Sagatavojos un sāku krāsot sienas apmales nenokrāsoto posmu sarkanā (citi saka, ka rozā esot) krāsā. Sagribējās aliņu, un ar yulungu ķepiņām tapa atnests aliņš :-) Nogāja lejā grabēdams, kā uz karstām oglēm nočūkstēja.

Tais pašās ar krāsām notrieptajās drēbēs tērpies, uzliku galvā The Prodigy mūziku un aizgāju uz Rimi pēc alus. Ierakstīju cibā aicinājumu piebiedroties trauku tukšošanā un ķēros pie krāsošanas atkal.

Uzaicinājumu pieņēma [saglabāsim intrigu?] apburoši jauka jauna sieviete [turpmāk AJJS], kura ieradās pēc neilga brīža. Ar vēl aliņiem — ļoti garšīgiem Carlsberg Elephant, ar karameļu garšu, toč baigi labie! Kamēr žuva krāsa, papļāpājām, AJJS pastāstīja interesantos ārzemju piedzīvojumus!

Visu laiku lēju sevī alu. Garastāvoklis kļuva arvien spilgtāks un fragmentētāks.

Kādā brīdī krāsošanu biju pabeidzis.

Kopā ar AJJS noskatījāmies filmiņu Zabriskie Point (1970) — ļoti ļoti. Patika. Nereāli skaisti skati. Šo filmiņu lejuplādēju pirms dažām dienām, jo Radio Naba raidījumā dzirdēju, ka tur ir mīlas aina ar apmēram 100 cilvēku piedalīšanos — to izdzirdot, nekavējoties sapratu, ka man šī filma ir jāredz. Nevīlos =)

Kamēr skatījāmies filmiņu, izēdām yulungu pagatavoto garšīgo pupiņu zupu, kura stāvēja katlā virtuvē. Tā sanāca ^___^

Kad pavadīju AJJS līdz taksometram, lejā pie namdurvīm redzēju dakstiņu jumtu uz riteņiem. Tas bija likteņa mājiens kaut kāds laikam.

Tālāko atceros ļoti fragmentāri. Atceros, ka bija sarunas virtuvē.

Pēc tam sākās kaut kāds eksistenciāls pizģecs, nez kādēļ negāju gulēt, bet haotiski juku prātā mazliet. Jumts patiešām aizbrauca.

Ap plkst. 6.00 beidzot nolūzu. Redzēju sapni, kurā es redzēju trouble gurnus tērptus tumši zilās džīnās un walkire gurnus tādos jaukos melnos šortiņos; tādas kā no žurnāla izgrieztas aplikācijas; un tad es tos abus liku vienādojumā kaut kāda iemesla dēļ; liku plusa zīmi starp tiem, reizināju, mēģināju izkāpināt vienus gurnus otros, visādi kombinēju; neatceros, kāds bija vienādojuma rezultāts, kas bija aiz vienādības zīmes, bet process man ļoti patika, visu laiku smaidīju un smējos tajā sapnī.

Pamodos ap plkst. 11.30, konstatēju, ka uz darba vietu doties nav vērts dēļ tā, ka ar galvu labākajā gadījumā varētu dzīt sienā naglas, nevis domāt. Par laimi, naktī rakstīto vēstuli tā arī nebiju nosūtījis, labi, ka tā, jo es neko tur nevarēju saprast, kaut atceros, ka domās man tur likās viss ļoti skaidri.

Noziņoju darba vietai, ka nebūšu šodien (tā kā šī ir pirmā tāda reize, tad, laikam, nekādas ļoti nepatīkamas sekas nebūs); tad ļoti lēni kārtoju istabu. Galva nesāpēja, vemt negribējās, bet tāda sajūta, kā bremžu šķidrumu sadzēries, un neko negribas darīt.

Vakarā aizgāju uz frizētavu, tad paēdu Fabrikā; iegāju uz mirkli darba vietā, kur kolēģi smīkņāja; iepirkos Rimi (knapi noturējos, nenopircis vēl akoholu, kaut kāds process smadzenēs visu laiku atkārtoja, ka "vienu jau varētu, vienu jau vajadzētu, viens jau būs labi"). Nopirku saldējumu instead. Un greipfrūtu. Lai roka būtu aizņemta.

— — —

Jauks trips sanāca. Ar gaismām un ēnām. Labprāt atkārtošu, tikai piemērotākos apstākļos, teiksim, uz Jāņiem vai vēl kādiem garākiem svētkiem. Festivāli visādi vasarā būs. Tad jau redzēs.

— — —

Patiesībā ļoti gribas tagad par visu naudiņu sapirkties alkoholus un aizmirsties uz mēnesi (vai cik nu ilgam laikam pietiktu). Bet es baidos tā darīt, jo pēc tam man vairs nebūs, par ko dzīvot. Un kur dzīvot.

Milzīgi liela daļa no iepriekšējiem maniem ierakstiem ir patiesība; tad nu tā arī dzīvošu, laidīšu vairāk laukā to, kāds esmu, nu un, ka ne perfekts.

— — —

Vispār ir tāda absurda sajūta te iekšā, ka ir nospiesta reset poga smadzenēs, un es kādu brīdi varu pats izvēlēties, kādus procesus palaist. Ilūzija, protams, jo pēc mirkļa palaidīsies viss tas pats vecais komplektiņš. Nu, daļa no tiem procesiem ir visnotaļ jauki.

— — —

Dzeru baldriāņu tēju; drīz iešu gulēt. Frizētavā vienu mirkli bez maz vai izrubījos turpat krēslā o_O

— — —

Rīt — sestdien — iešu uz darba vietu pastrādāt; svētdien gan ne; svētdien derētu kāds skrituļslidu vai arī velo brauciens vai kaut kas tamlīdzīgs.

— — —

Baismais palags sanāca. Jo gribas seksu, bet seksa nebūs šodien, nav sievietes, ar kuru seksot, tāpēc sublimēju drukājot. Droši vien. Tā vajadzētu būt :-D

Konceptuāli būtu forši tomēr turēt divas atsevišķas cibas: vienu skriešanai, [kustīgām] bildītēm, sasniegumiem un smaidiem; bet otru melni depresīvi eksistenciālo.

Tikai kāda starpība — ja tajās pārstās parādīties jauni ieraksti, tad tas notiks vienlaicīgi.

Šorīt kādu mirkli pirms pamošanās ārkārtīgi reālistiski sapņoju, ka pēc modinātāja nozvanīšanas necēlos vis augšā, bet gan nolikos vēl pagulēt, un tā nogulēju pusi dienas, daudz ko neiespēju padarīt un sevi par to pastiprināti šaustīju un ļoti nožēloju.

Kad sāka zvanīt īstais modinātājs, vispār nevarēju saprast, kas notiek O_O
Tomēr visādam gadījumam no gultas izvēlos momentāli.

Tagad pie manis ir ieradies mans draudziņš — miedziņš, tā ka pēc 5 minūtēm būšu gultā. Sweet nightmares! ^____^

Manā mazajā paškonstruētajā iedomu pasaulītē es esmu Dievs. Tas nekas, ka šo pasauli zinu tikai es — man nav jādalās; tas nekas, ka manu pasauli var viegli sagraut jebkurš — es uzcelšu jaunu.

Tas nekas, ka mana fiziskā (un citas nav) eksistence ir apdraudēta; ko gan es varu zaudēt — tik vien kā mazu pasaulīti, kuru neviens nav redzējis; tas, ko tu neesi redzējis un aptaustījis, neeksistē.

Lielajai pasaulei tur ārā nav nozīmes. Es Slovākijas kalna virsotnē vai raugoties uz Norvēģijas fjordu elpoju tāpat, kā tepat savā istabā.

Godīgi sakot, mani neinteresē citu cilvēku pasaulītes. Kam man tās? Mani ir manējā. Nokopēt kaut ko no tavas pasaules un atstiept uz manējo? Absurds.

Pēc 15 tumsā pavadītām stundām krāsas ir tik spožas, priekšmeti šķiet tik īsti!

Piecēlos plkst. 10.30.

Kad vakar plkst. 22.00 gāju gulēt, maz es zināju par to, ka mani sagaida murgains pusmiegs 12 stundu garumā (līdz plkst. 1 naktī vispār nevarēju aizmigt), pēc kura jūtos mazāk atpūties, nekā parasti. Te nu aiziet pa skuju taku manas pašlepnās ieceres ierasties darba vietā plkst. 9.00 no rīta... Totāla iekšēja sagrāve; taču šovakar atkal iešu gulēt plkst. 22.00. Lai vai kas no tā sanāk, bet es vismaz būšu kaut ko darījis savā labā.

1:0 mana iekšējā reptīļa labā. Kā sauca tās taurītes, vulvizellas laikam, nu, tad viņas tagad arī skan reptīļu nometnē.

Un ne gaisma, ne skaņas pie manas ne-miega sakāves nebija pie vainas, jo:
1) gaismas istabā ir ļoti maz tagad (it īpaši pēc segas pienaglošanas pie loga rāmja);
2) skaņas arī nebija, es esmu ļoti pieradis pie ausu korķiem un vienu brīdi man pat bija sajūta, ka tie ir izkrituši — bet nebija izkrituši.

Visādas domas, murgi, ieceres, nepadarītie darbi joņoja cauri galvai, patiešām par visu. Bet viena atklāsme gan radās: ar internetu lasīšanu nu gan apmēram ir cauri. Jo viss, ko pēdējās dienās biju izlasījis internetos un frendlistē, skrēja cauri galvai kā ugunsmušu spiets, atkal, atkal un atkal again. Nau jau jautājums par jēgu. Vajadzīga atbilde uz šo vaicājumu: "Kā normāli izgulēties beidzot?" un: "Vai man tas vajadzīgs?"

— — —

Man ir tāda sajūta (ilūzija), ka es tieku mazliet malts un lauzts (bet kurš to dara!?) Cerams, ka nenonāks līdz gulēšanai zem tilta, hihi, haha. :-)

— — —

Kaut kā šis meldiņš ļoti piedur: "I'm a loser, baby, so why don't you kill me?" (Youtube: Beck — Loser).

— — —

stradnieks pieminēja čali, kurš tagad dzīvo laukos ar saules baterijām un cīnās ar vārpatām un raksta bloku — savadak.lv. Forši!

— — —

No mājām uz darba vietu izeju plkst. 13.30 13.45.

Labi, ka esmu jau samierinājies ar ļoti iespējamo darba zaudēšanu, citādi laikam sajuktu prātā no stresa par kavēšanos. Samierināšanās gan nenozīmē, ka es saprotu, kur un kā es dabūšu līdzekļus iztikai, nekas jau nau iekrāts.

— — —

Vispār smieklīgi, it kā biju normāls, fiziski vesels jauns vīrietis bez kaitīgiem ieradumiem patiešām labā darba vietā, un vairs nebūšu — un ne jau tāpēc, ka krīze vai citu iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka pats galvu saspiedis un palaidis visu vējā. Nu, ko lai saka — Y SO SRS? :-)

Noskuvos, nomazgājos (aukstā dušā, bet tas nau būtiski, toties tas ir atsvaidzinoši), iztīrīju auskarus un caurumus ausīs ar kliņģerīšu tinktūru. Ieliku acīs kontaktlēcas — kaut kā labā acs šorīt niķojās.

Uzvārīju auzu pārslu putru — pilngraudu pārslas the best! — paēdu; aizgāju uz veikalu, nopirku sausmaizītes un pārslas un minerālūdeni.

Aptiekā — kliņģerīšu tinktūru (mani auskaru caurumi vēl joprojām nau nomierinājušies, iekaisuši mazliet, bet iet uz labo pusi).

Nopirku optikas veikalā kontaklēcas un šķidrumu, tā ka vēl mēnesi es varēšu redzēt bez brillēm. Gribēju jau pirkt manaslecas.lv, bet... iestājās tas bzinkš par Seymour Cray, iegāju pirmajā optikas veikalā pa ceļam un nopirku lēcas un šķidrumu. Jaukā jaunā sieviete vēl man lūdza izvēlēties starp 3 šķīdumu veidiem — ārprāts, nu es taču enīvej nevaru izdarīt apzinātu izvēli par tiem! — tāpēc palūdzu to, kas plauktā stāvēja vistuvāk.

Tirgū nopirku citronus; gribējās arī ķiršus un zemenes, bet... sapratu, ka tas ir bezcerīgi un bezjēdzīgi, tāpēc nepirku. Pasmaidīju un nepirku :-)

— — —

Pusdienas kebabos — Kebabs Fix — kaut arī viņiem frī kartupeļi nau tik garšīgi kā Sultan kebabos, tomēr... ir vienalga patiesībā. Tagad tepat arī sēžu ar to savu ļaptopu un klabierēju šo pukstu... ai, viss vienalga. Vieglāk, ērtāk, trulāk taču ir paklabināt, nekā domāt...

Protams, būtu čoināk, ja es te tagad rakstītu kaut kādas programmas, kuras pēc tam cilvēkiem uzlabotu dzīvi... bet nu tā nau.

Sanāk, ka es izklaidējos :-)

— — —

Meklēju dzīvei pamatni, platformu, kaut ko stabilu, vienalga, cik zemu — lai būtu uz kā apstāties; saprast; sākt domāt. Jo es nedomāju. Man bail domāt. Man liekas, ka viss, ko es izdomāju, tāpat nesanāks. Pārāk daudz asumpciju, pārāk daudz neskaidrību, pārāk daudz tukša fufeļa.

Ir jau idejas, kā darīt, viss man ir zināms... bet vēl joprojām man nau laika, nau laika, nau laika!!! Kaut arī laiks ir — Tagad un Te! Mierīgi var darīt visu, ko vēlos :-)

Bet nesanāk :-) Kā Fredis un Ufō teica, ka ir cilvēki, kuriem nesanāk! :-)

— — —

Lasu — akdies, es taču nespēju lasīt — šķirstu grāmatiņu par "domāšanu ar azartu".

— — —

Ir maza problēma, kas man neļauj būt pilnīgi laimīgam. Ir plkst 14.55, es neesmu darba vietā un nemaz negribu tur šobrīd atrasties. Neviens man nau zvanījis; visi ir tik toleranti un demokrātiski mums tur, ka man pilnīgi žēl čakarēt tos cilvēkus. Vienalga, vai čakarēju apzināti, vai neapzināti — fakti jau no tā nemainās — manis tur nau... Bet par šo es vairs nedomāšu — tur visi ir gudri cilvēki, lai pieņem lēmumu — es to pieņemšu ar smaidu sejā :-)

Eži, viņi ir slinki putni, bez spēriena nelido. Eži vispār nelido, ja kas. Tāpat kā pingvīni. Kaut kur redzēju karikatūru, kur pingvīni sēž lidmašīnas pilotu krēslos, bet mazs puisītis saka tētim: "bet kā, tu taču teici, ka pingvīni nelido" — nu, vai kaut kā tā! Tātad, — lido!

— — —

Visu šo šīzu tomēr esmu izlēmis izveikt skaidrā prātā. Jo... ar akoholu ir jautri, bet... mazdūšīgi! Nojūgties skaidrā prātā ir čoināk. Būs ilūzija, ka pats visu tā biju iecerējis un paveicis.

— — —

Ak, uzrakstīju šo un sapratu — es tomēr esmu laimīgs :-) Es esmu paēdis. Man nekas nesāp. Es smaidu :-)

— — —

Forši ir tas, ka viss manās rokās — vismaz man ir tāda ilūzija. Kā izdomāšu (again: domāt), kā izdarīšu, tā būs!

— — —

Tā, apnika te sēdēt. Ārā jauka diena — līdz darba vietai ir 10 minūšu gājiens, tas ir kaifs tik jaukā dienā — un... atnācis darbā, uzrakstīšu kaut kādus kōdus! Jo vispār šodien visu jau izdarīju — iepirkos, paēdu, padomāju par savu dzīvi — sapisto un velto :-)

— — — 

Es esmu brīvs :-)

Esmu pamatīgā pālī. Rīt ir plāns tomēr iet uz darbu. Tāpēc man tagad ir lūzeru vakariņas: 2 plāksnītes aktivētās ogles tablešu (kopā 20 gab.) un ūdentiņš pa virsu. Lai uzsūc alkohōlu, sārņus un mēslus no kuņģīša-buņģīša.

— — —

Es te tagad uzrakstīšu par savu sāpi. Nu, man pēdējā laikā vispār vairs nekas nesāp, es tikai raudu un kliedzu, bet sāpes man vairs nau. Nu, it kā. Enīvej. Tepat, pirms dažiem ierakstiem, uzdevu jautājumu, ko īsti jūs par mani domājat (pašās murga beigās). Nu man patīk, kad cilvēki apstiprina to, ko es jau zinu. Tāpat zināju, ka neviens neatbildēs, jo neviens neko te nelasa un visiem viss poxuj. Neproduktīvi, bet ... nu patīk. Nervu sistēmas uzbūve tāda. Intelektuāla masturbācija, “čipa” sekss, bet daudz nožēlojamāks.

Nu lūk, un tad psihz_roniz paņem, un uzraksta taisnību, ka tavumanu māti!!!!!! Ka es esmu “nepašpietiekams”. Ka es esmu parazīts, vārdu sakot. Un taisnību uzrakstīja. Zin’ kā, man bija ilūzijas (es vispār esmu tik naivs un man ir tik daudz ilūziju), ka dzeram, hihi-haha un tā, bet paņem un iedur aknā ar sarūsējušu skrūvgriezi. Atšifrēja!!! Man jau bija aizdomas, ka psihz_roniz nau nekāds vienkāršais cilvēciņš latviete pelēkā ļa ļa bļe. Super! Vismaz viens patiess vārds (ok, pieskarties mani atšifrēja jau ļoti sen — bet viņa... ai, ai nu labi, viss ir labi — godīgi sakot, man nau ne jausmas, kāpēc viņa mani piedraugoja te cibā un kad atdraugos nost un.... pat par to un uzrakstīšu vēlāk).

— — —

Par tiem parazītiem. Pox, ka es tāds esmu. Nu esmu un esmu, nu i ko tagad, raudāt, vai?

Es gribu pateikt par ļoti labu filmiņu — par parazītiem. Galvenajā lomā Matt Damon (tas pats Bōrns), The Talented Mr. Ripley (1999).

Tur bija tāda frāze no viena galvenā varoņa (stc., tas bija Jude Law): “You’re like a leech”, “Tu esi dēle, bļe”.

Un vispār ļoti skaista filmiņa.