Mēģinu iemācīties novērtēt to, kas ir, pretstatā tam, kas vairs/vēl nav; ar pārdomām daaaudzu gadu gaitā tā arī vēl pa īstam to neesmu iemācījies (plus vēl sabalansēt ar vajadzību pēc progresa).

Mazais aug, runā abās valodās - bērnudārzā viņai bija uzradusies laba draudzene (nu jau pārgājusi uz citu dārziņu), interesanti, ka tā bija meitene no krievu ģimenes, savā starpā abas runāja igauņu valodā. Un viņai te jau ir savi "fani", kas dikti priecājas viņu satikt (jau minēju, ka auklīte ļoti forša!)