Hronoloģiski, man vajadzētu pastāstīt par "Īsteno drošsirdību" ("True Grit"), kura man patika. Tomēr... es... pastāstīšu par "Karaļa runu" ("The King's Speech") vispirms. Kā teica arhibīskaps (HERE BE SPOILERS), "I am speechless" ("Esmu bez vārdiem"). Dziļi aizkustināja.

Viens no maniem kritērijiem, vērtējot redzētās filmas — vai es filmas gaitā sāku aizdomāties par to, kā tas ir uzņemts. Šo filmu skatoties, es biju tik ļoti iedziļinājies stāstā, ka neko tādu nepamanīju [sevī]. Vienīgi, ieraudzījis Helēnu Bonemu Kārteri, aizdomājos, ka "Cīņas kluba" režisors arī ir nominēts š.g. Oskariem, tikai nespēju atcerēties un nebija laika grimt atmiņās, kurš bija tas režisors — tagad, pēc filmas, arī bez čekošanas Vikipēdijā es atceros, ka "Cīņas kluba" režisors bija Deivids Finčers, kurš šogad nominēts par "Sociālo tīklu".

Deviņi ar pus bērtiji, tik laba tā filma ir. Iedvesmojoša.

P.S. Saite uz titulrunas ierakstu.