Tur jau tā lieta - kam stabilitāte, tie grib pārmaiņas, kam nav stabilitāte, tie gribētu kaut ko stabilu, bez pārmaiņām.

Es jau jutu, ka no 9. klases nevarēšu izdomāt, ko darīt ar savu izglītību, darba iespējām; tā arī vēl īsti nezinu, lai gan it kā daudz maz ar savu patreizējo darbu kaut cik esmu nostabilizējusies, lai gan tas ir tikai uz kādiem 4-5 gadiem. (Jau tagad domāju, ko darīšu, kad izmācīšos un pastrādāšu pāris gadus tur vēl, un tad jau domāju par iešanu prom (baigais darbinieks-izmantotājs sajutos).) Ir jau arī tā, ka ik pa brīdim ieraugu kaut ko foršu, ko varētu darīt, pasapņoju un aizmirstu. Dažreiz ilgāk pasapņoju.
Bet tāpēc jau cilvēki ir ar savu intelektu, lai sapņotu un domātu kā būtu, ja būtu.