Šodienas saules aptumsumu neskat(īj)os*, nav īpašu aprīkojumu pie rokas, turklāt ārā esot vienīgā/galvenā doma prātā bija par to, kā ātrāk tikt siltumā. Neba nu nosalis biju, bet nosvīdis kā cūka gan un negribējās saslimt.

Bet par visu pēc kārtas. Sākās viss (rīts) ar to, ka pusdeviņos ar telefona zvanu mani pamodināja vecmāmiņa — sak', kur esat palikuši, parasti tak astoņos esat klāt. Nomurmulēju kaut ko par aizgulēšanos, un... atkal aizmigu. Kādu nepilnu stundu vēlāk arī meita sāka mani modināt, un tad gan sapratu, ka ilgāk gulēt būtu vienkārši bezkaunīgi. Noskaidroju aktuālo autobusu sarakstu, un sākām taisīties un brokastot, un šo visu sadzīvisko darbību rezultātā pārāk vēlu izgājām uz autobusu. Ķēdes reakcijā nākamais posms — jāiet ar kājām, kopumā ap 3,5 km brienot pa sniegiem un nesot meitu uz rokām. Lūk, arī iemesls, kāpēc tā nosvīdu.

Bet vispār gribēju stāstīt, ka tajā laikā, kad izgāju no mājām, ap 10.30, ārā saules gaisma bija ļoti, ļoti skaista. Tādos "klusinātos" toņos, laikam topošā aptumsuma un mākoņu iespaidā, un komplektā ar sniegoto Pārdaugavas ainavu viss izskatījās pasakaini. Diemžēl man jau daudzus mēnešus pārgājusi vēlēšanās fotografēt. Pats nesaprotu, kāpēc.

* Ieraksts top lēni, ieraksts top no darba brīvā laikā.