Runājot par slimnīcu, viena padarīšana, kas mēdz nodarbināt manu prātu šādās iestādēs, ir "lomu spēles". Apmēram vienīgais, ko atceros no vidusskolas psiholoģijas kursa (otrs, ko atceros, ir anormāli agrā celšanās uz tām nultajām stundām — akurāt nakts vidū!), ir teorija par lomām, ko mēs ikdienā pieņemam dažādās situācijās un dažādās ikdienišķās attiecībās. Es varu būt vīrs, dēls, tēvs, brālis, draugs, īrnieks, pircējs, pasažieris, klients, darbinieks, pasūtītājs, cibiņš, teātra apmeklētājs, satiksmes dalībnieks un tā tālāk, un tā tālāk, bet slimnīcas pacienta loma mani mēdz fascinēt ar to, ka tādā gadījumā attiecības pieņem kaut kādu gandrīz bezierunu pakļaušanās aspektu (sakiet, ja tas tā tikai man, lai es zinu, ka jāiet [atpakaļ] ārstēties, hehe). Nonācis slimnīcā, gandrīz neatkarīgi no iepriekšējā sabiedriskā statusa, tu kļūsti pakļauts ārstu, medmāsu un citu ārstniecības personu varai. Vari jau kačāt pravas, bet principā tavu dienas režīmu nosaka citi. Bērnu slimnīcā es sastapu jaunu šīs lomas aspektu — man nācās pieņemt "pacienta mātes" lomu. Pats neesmu pacients, bet uz mani apmēram pilnā mērā attiecas pacienta lomas noteikumi, pārstāvu pacientu, gan tiesiski parakstot dokumentus, gan aizstāvot pacienta intereses iegūt pareizu ārstēšanos kursu, kā arī aizstāvu pacientu (pret "ļaunajiem" pieaugušajiem, kas mēģina nodarīt pāri mazajam cilvēciņam) un morāli atbalstu, protams, uz mani arī attiecas tas pats minētais par dienas režīmu, ēdienkarti utt. Jā, interesanti, ka tīri praktiski "dabā" visur ir norādes par pacientu mātēm (piem., uzsaukumi uz durvīm, ka "pacientiem un mātēm ieeja aizliegta" utt.), lai gan nebiju vienīgais tēvs, kas tai nodaļā uzturējās.

Vēl par to slimnīcu jāpiebilst atzinīgi vārdi par personāla attieksmi. Sirsnīgi cilvēki bez gala. Pa vidu gadās arī pa kādam rūgumpodam (jau vairāk kā nedēļu pie sevis bubinu par "rentgena tanti", kas uzbrauca man par bērna ģērbšanas stilu), bet absolūti lielais vairums sastapto darbinieku ir laipni un gaiši cilvēki, kas nudien atvieglo ārstēšanās procesu, lai gan zinu, ka mazam cilvēciņam tas tāpat ir traumējoši un "viss slikti", jo nav tās dzīves pieredzes, lai salīdzinātu un novērtētu, cik liela nozīme tomēr ir šādai pozitīvai attieksmei.

Ja ārstēšanās slimnīcā nebūtu trakoti sāpīga padarīšana, varētu pat teikt, ka bija prieks ārstēties Bērnu slimnīcā.

Miegs sāk nākt, tāpēc vēl īsumā nākamajā ierakstā par darbu, par skolas laika čomu satikšanu un izrietošiem secinājumiem/vērojumiem.