Baigi foršs ieraksts, sasaucas.
Sviestaini, kā tie mērķi attālinās. Teorētiski tak pasaule tur sadosies rociņās un nomētās tevi ar megalabumiem līdz nāvei, bet reāli - nu nepietiek jau vis, ja saraksti mērķus uz papīrīša un ik rītu sev pie spoguļa noskaiti "esmu tievs, elegants miljonārs", bāžot aiz vaiga baltmaizi ar kondensēto pienu.
Man saaktualizējās bucket list, nopumpēju filmu (vēl gan līdz skatīšanai netieku, bet tas ir viens no punktiem manā bucket listā, tāpat kā izlasīt par pasaules labāko grāmatu atzīto "Karu un mieru").
Jā, viss stagnē. Kaut kā tie mērķi, kas likās pārpasaulīgi svarīgi, tagad liekas smieklīgi. Būt ģitāras dievam, uzvest lugas, savu gigantisku biznesa impēriju uztaisīt, braukt ar Lotus Elise, nopirkt pili utt. Dzīve baigi piezemē, un principā paldies Dievam, ka tā. Staigātu mēs visi kā Šleseri ar pusaudža lielummāniju līdz sirmam vecumam, un psiholoģijas studenti mums lekcijās diagnozes noteiktu pēc mūsu izteikumiem.