mums skolā bija mācība "glītrakstīšana", bet tā arī neko neiemācījos. jau vidusskolā, kad bija ātri jāpieraksta, rokraksts kļuva citiem neizlasāms, un arī vēlāk, studiju gados, citi nevarēja izlasīt, ko rakstu, lai gan tie vēl nebija datoru laiki, tāpēc domāju, ka dators nav tas, kas sabojā rokrakstu. citiem ļaudīm rokraksts joprojām skaidrs un salasāms, lai gan ikdienā lieto datoru.
arī, kad runāju, citi saka, ka ātri runāju. domāju, ka vienkārši ķermenis cenšas skriet pakaļ domai, tāpēc ārī ir neskaidrs rokraksts un ātra runa. ei nu sazin :)
joprojām mēdzu rakstīt cilvēkiem ar roku vēstules, bet nezinu, vai viņi tās izlasa.