Kaut kā Tavs komentārs ievirzīja domas par tēmu, ka dators uzliek baigos ierobežojumus - it kā jau ir iespējams rakstīt visādi un visādām zīmēm, bet tomēr tie simboli ir tādi, kādi tie ir (visbiežāk tikai tie, kas ir uz tastatūras uzreiz pieejami un uzzīmēti), un datora rindiņas ir tieši tik pareizas un taisnas, cik viņas ir [pareizas un taisnas]. Nebūs tev rakstīt, piemēram, datumu ar skaitļiem vienu zem otra, jāraksta taisnā rindiņā ar esošajām zīmēm.
Rokraksts izskausts, individualitāte paliek vārdos un stilā.

Atceros, ka pirmajās klasītēs skolā mācījāmies rakstīt taisnā rindiņā - zem puscaurspīdīga papīra palikām līniju lapu (plato vai šauro līniju) un tad nu mācījāmies rakstīt. Cits rakstīja ar rindiņu beigām parautām uz augšu - tas tad esot optimists, citam atkal rindiņu beigas slīdēja lejup - značit, pesimists.

Mācījāmies arī burtus, protams, rakstīt. A tagad, pāris desmitgades vēlāk, secināju, ka mans rokraksts ir sabojājies tiktāl, ka jāsāk sevi mācīt - man pāris reizes gadā gadās rakstīt garus blāķus rokrakstā un angļu valodā, un ātri rakstīt (runa ir par suņu izstādēm). Un es tad novēroju, ka mans rokraksts "nekam neder". Burtiski mācījos no jauna rakstīt dažus burtus, lai tie nav tik līdzīgi - man, piemēram, ļoti līdzīgi sanāk rakstīt f un t, un r un v un n, un g un q, par m un n nemaz nerunājot, tie jau, mandomāt, jūk katram daudzmaz haotiskam nekaligrāfam.

Eh, reizēm gribētos arī pakaligrafēt. :)