Skumstu par to, ka nespēju rakstīt kaut ko satriecošu un radošu, pat Twitter 140 zīmes grūti izspiest, bet labā ziņa ir tāda, ka šodien 2 reizes saņēmu uzslavas, ka esmu labs tēvs - vienu no sievas, bet otru - no vilciena konduktores, kura bija aizkustināta un pateicīga, ka nomierināju bērnu, kurš jau bija gatavs visam vagonam kliegšus "pastāstīt" savu problēmiņu. Gadījumu, par kuru izpelnījos sievas atzinību, neatstāstīšu, jo tur pārāk sīkās, privātās un fizioloģiskās detaļās būtu jāatstāsta ikdienišķs "piedzīvojums" ar meitas "hendlingu".

P.S. Skatos, ka pēdiņas man "pielipušas".