Šodien aizbraucu pie vecākiem. Kā jau parasti. Kā iet - normāli, kā jums pašiem; pusdienas, avīze, utt. Mazliet jāpabrīnās, kā viņi visus šos mēnešus tik mierīgi uztver to hipermegaktīvo kaķi, kurš nemitīgi skrien, lec, rāpjas, vienu brīdi sēž dušas telpā un ar ķepu monotoni dauza puķes lapu, pēc pāris mirkļiem jau viņš ķeksē zupas karoti (un viņš jau neniekosies ar šķīvi uz galda, bet gan uzreiz ķersies pie lielā katla uz plīts), nepaiet ne minūte, kad viņš jau ar ieskrējienu uzlec uz atzveltnes krēsla un, ne mirkli nesamazinot ātrumu, palecas vēl augstāk (Citius, Altius, Fortius) un aizlido tumšajā blakusistabā, lai pēc brīža dziļdomīgi grauztu kaut kādu sakaltuša auga atlieku (hvz, no kurienes izvilcis).

Bet... nu jā - pagājušajā reizē, kad biju pie vecākiem, viņi "asi diskutēja" par to, kā, kam un ar ko aizpildīt brīvo vietu dažādos skapīšos. Šoreiz mamma jau bija izkrāmējusi kādu citu mājas stūri, kas šajā gadsmitā (forši, ka var legāli izmantot tik stipru apzīmējumu) pilnīgi noteikti nebija kustināts. Tā nu viņa man kā trofeju rādīja gandrīz pilnu manu pamatskolas liecību komplektu, no 2. līdz 8. klasei ar dažiem iztrūkumiem. Izrādās, 2. klasē biju gandrīz apaļš teicamnieks, vienīgais četrinieks bija angļu valodā (esmu šokā!), vēlākās klasēs, kad bija jau 10 baļļu sistēma, tipa, 7. klasē zemākā atzīme "vizuālajā mākslā" - 6. Atceros, man tās zīmēšanas stundas besīja visus tos gadus, 9.klasē es pat gribēju rakstīt iesniegumu, ka es atsakos no tām stundām, jo negribēju mocīties un, galu galā, bojāt kopējo vidējo atzīmi, atrunāja mani. Toties 5. klasē es biju dabūjis 1. vietu priekšpilsētas matemātikas olimpiādē. Incanti, kā būtu, ja tādu diplomu pievienotu CV... :)

Turpat pie tiem papīriem bija arī papīra lapiņa ar virsrakstu "Pārspriedums". Mamma man to prezentēja kā īpašu atradumu un arī ir labs, pavei:


(klik uz attēla)

Pēc rokraksta es spriežu, ka esmu to rakstījis apmēram pamatskolā, 3.-4. klasē, kad vēl nebija tās 10 balles (nu, kamōn, tas nevar būt 10 baļļu sistēmā!) :)
Un, starp citu, 4. rindiņas beigās ārpus kadra ir komats, ja kas!

Un jā, cilājot šos un citus papīrus, un arī vēlāk mājupceļā es izdzīvoju visdažādākās emocijas - sentimentu, prieku, lepnumu, dusmas, nicinājumu, naidu, vilšanos -, atceroties tos laikus un arī pārdomājot iemeslus, kāpēc vēlāk mana dzīve mainījās, līdz ar pubertātes "priekiem".

Gribēju rakstīt atrunu, ka atzīmes man nekad nav bijis pašmērķis, bet tad sāku šaubīties, vai pareizi saprotu to vārdu. Skaidrojošā vārdnīca to skaidro kā "tas, kas ir mērķis pats par sevi", bet ko nozīmē "pats par sevi"? Galvenais, galīgais mērķis? Vienīgais mērķis?

Lai vai kā tur nebūtu (klišejas ir saistvārdi, teksta cements starp vārdu ķieģeļiem, tāpēc nav atmetamas un noniecināmas), pamatskolas beigās šādu tādu iemeslu dēļ es mainīju draugus (šodien konstatēju, ka "šādu tādu" citu iemeslu dēļ man bija pamats justies vīlušamies viņos, lai gan visus šos gadus es nebiju viņus vainojis nekamī) un panesās cita dzīve. Bet es to nenožēloju, negribas atskatīties uz to kā milzu kļūdu.