Dzīvoju bardakā,
laika izjūta man ir pazudusi,
šorīt biju haotisks un nekoordinēts,
kā rezultātā darbā ierados pusstundu vēlāk kā parasti,
sanāksmēs tiekos un pa telefonu runāju
ar visādiem "a. god." un "ļ. cien." profesoriem un citiem haotiskiem cilvēkiem,
un, ja šo tekstu salauž rindiņās un lasa, fonā skanot Cosmos,
tad tas izklausās pēc astrakta dzejoļa,
jo...

(Man galīgi nav, ko teikt.)

Ak jā, gribēju pastāstīt, ka man simts gadus nebija sūtīts spams par pagarināšanas procedūrām, tagad atnāca. Sāku saspringti domāt par reklāmu orientēšanu uz mērķauditoriju, apnika domāt.

Ja par citām tēmām, maķenīt satraucos par Francijas nemieriem, maķenīt priecājos par Prokopčukas panākumiem.

Ar labunakti, čibriki!

P.S. Godīgi sakot, teksts iekavās liek domāt, ka šo ierakstu vajadzētu nahrenizēt, bet ciba piecieš ne tādus vien sū. Piecietīs arī šo.