“Heisā, nu mēs padzīvosim zaļi!” teica Emīls, pāris mirkļus, pirms viņu nogrāba aiz auss un pielika pie darba (nu, vai vismaz kaut ko aizrādīja) Kathultas kalps, kura tēla vārdu neatceros, bet iemiesoja viņu (talantīgais) aktieris Plēpis. Man gan šai dienai strādāšanas pietiek, gan jau vēl paspēšu pastrādāt, bet gan jau vēl šai vīkendā man uzsēdīsies kāds dīdītājs uz pleca, kurš piespiedīs pastrādāt.

Bet tagad esmu atkal atvēris frendlisti, atvēris vīnu, atvēris logu ar skatu uz melnu tumsu un jūru un vienu mirgojošu bākas gaismīnas punktiņu. Graužu gardumus un tūlīt sākšu skrollēt frendlisti un komentēt pie veciem ierakstiem. Vārdsakot, esmu atkal atnācis papļāpāt, “komentējiet manu ablomiņu”.

* Man patīk piefiksēt kādus ikdienišķus latviešu valodas vārdus, kur sadrūzmējušies lērums ar līdzskaņiem, kas latvietim parastajam ir tik viegli izrunājami, bet kādam, kuram tā nav pirmā valoda, varētu būt ritīgs šķērslis. Nesen iedomājos, kā apmaiņas studentiem noteikti vārds “augstskola” ar saviem nieka 5 līdzskaņiem pēc kārtas droši vien izskatās biedējoši.