Man ir tāds pats vārds un uzvārds kā manam tēvam. Pagājušajā gadsimtā, kad dzīvoju pie vecākiem un mājās bija tikai stacionārais tālrunis (1 gab.), tad diezgan bieži bija ņemtne ar vārdiem, it sevišķi manos pusaudža gados. Zvanīja telefons un tad, ja jautāja pēc [mana vārda], tad – ja vien runātājs nebija tūlītēji atpazīstams pēc balss vai pats nebija priekšāstādījies – tad notika identifikācijas process ar uzvedinošiem jautājumiem: jaunāko vai vecāko?

Nāca jauni laiki, visiem pamazām ieviesās mobilie tālruņi ar numura noteicējiem un pats nedzīvoju pie vecākiem, līdz ar to šāda veida neērtības kļuva diezgan retas un diezgan tolerējamas. Reizēm kaut kādi pasta sūtījumi vēl rada neskaidrības, bet nu tas tā.

( ... tālāk ... )