Tas nu gan nebija šodienas plānos - piecpadsmit min. pirms vilciena atiešanas apstulbināti stāvēt pie sienas, kur vēl nesen bija bankomāts, bet tagad vienkārša un parasta siena. Kādu brīdi pārdomāju dzīvi, bet joprojām neatkāpos no pārliecības, ka esmu pie pilnas saprašanas un bankomāta [kādreizējo] esamību neesmu izdomājis. Būtu kaut zīmīti atstājuši.

Atpakaļ uz centru iet vairs nebija laika, tad nu gāju uz vilcienu, skaitot skaidro naudu un apsverot, cik tālu varu par to aizbraukt un ko es darīšu Valgā/Valkā un kā es tikšu uz Rīgu no turienes. (Vakar iedzēris alu, jau biju nonācis pie idejas, ka varētu stopēt; šorīt tas jauneklīgais trakulīgums ir jau gandrīz pārgājis.)

Bet nu manu dienu izglāba praksē pārbaudītā bauma, ka igauņu vilcienos pie konduktores var norēķināties ar bankas karti. Väga tore!

-Tētim nauda pazuda!
(...)
-Pazvani tētim un pasaki, ka tu to naudu paņēmi!

Kādā mazā stacijā pirms Brenguļiem iekāpa pusmūža pāris, apsēdās aiz manis un sāka risināt bazaru. Pa telefonu un savā starpā ("Kā tu runā?" un "Kam tu tagad zvani?"). Kādam no telefona sarunubiedriem (ar segvārdu Tētis) no maka pazuduši 20 Ls un mūsu varoņi tikuši apvainoti, ka viņi to naudu ņēmuši, un tad nu šie, pa vidam čaukstinot plastmasas pudeli un ejot tamburā uzpīpēt, risina situāciju, zvana kādam ar segvārdu Ričards, ar sociālās inženierijas paņēmieniem Ričardu pierunājot atzīties Tētim, ka viņš to naudu ņēmis, lai paši netiktu uzskatītu par vainīgiem.