Ā, starp citu, atsaucoties uz neseno satraukumu (un par ko tik es neesmu nesen satraukājies), reportēšu, ka robežai pāri tikām arī bez pases. Turpceļā autobusa šoferis gribēja redzēt dokumentu (iespējams, tāpēc, lai izdomātu, kādu atlaidi piemērot bērnam) un viņam pietika ar ID karti, savukārt atpakaļceļā ar vilcienu vispār nevienam neinteresēja mūsu personu ierašanās šai ziemeļvalstī. Ne tur kāds sarkano paklāju bija uz perona izritinājis, ne ar ziediem un skūpstiem sagaidīja. Galīgi nekārtībiņa.

“Woke up, felt like shit. Went to work, felt like shit.”
(no IWDRM)