Skūšanās piederumi izvazāti, nāksies audzēt bārdu vēl garāku.
Tagad jāsameklē pase un ar melnu flomasteru jāpiezīmē sev ūsas un bārda, lai iecirknī nesanāk šmuce.

Tāda mazliet savdabīga sajūta, pēc ilgāka laika aizbraucot līdz Latvijai, iebraukt Latvijā burtiski pārsimts metrus, nokļūt pilnīgi latviskā vidē vietējā kultūras namā. (Bija arī rindā jāstāv — tā kā Tartu latviešu delegācijā kopā bijām pieci un es kaut kā iegadījos pēdējais pa durvīm iegājušais, bet vēlēšanu iecirknī reģistratoru galdiņi bija tikai četri, tad maigi skarbs vīrs vēlēja man pastāvēt pie ieejas, kamēr atbrīvojas kāds galdiņš.)

Turpat ap stūri piestājām arī pie vietējās Mahimas, ar sajūsmu apstājām preses stendu, paķēru IR un krustvārdu mīklu žurnālu. Nākamā sajūsma radās pie alus stenda, kur Tērvetes Senču alus pienācās ar vērā ņemamu un grozā liekamu atlaidi. (Atgādināšu, ka robežas igauņu pusē latviešu alus nepienākas.)