Ap pusdienaslaiku sapratu, ka šī diena būs tikpat bezdarbīga kā vakardiena, [domās] nospļāvos — kad nav aršanas, tad nav — paziņoju kolēģiem un Lielajam Bosam, ka atlikušo dienu ņemu brīvu, un kāpu uz velo, lai dotos 28,6 km garajā ceļā — sakārtot dažas nenokārtotas lietas vienā no iepriekšējām dzīvesvietām Pierīgā.
Rezultāts nav slikts — vidējais ātrums virs 21 km/h; izdarīju visu, kas bija jāizdara, un pat paspēju uz vilcienu, lai laikus paspētu atgriezties Rīgā, lai laikus paspētu izņemt bērnu no dārziņa. Domāju, ka pietiktu spēka arī atpakaļceļam, bet nu tādu tempu es vairs nevarētu noturēt. Tagad sēžu vilcienā, svīstot kā pirtī.
Papildināts pusstundu vēlāk jeb sportiskuma atruna:
Saprotu jau, ka, salīdzinot ar dažiem sportiskākiem cibiņiem un draugiem, pat salīdzinot ar pusaudžu gadu riteņbraukšanas treniņiem, šāds rezultāts nav nekas īpašs, tāds laisks izbrauciens vien sanāk, bet turpretī — salīdzinot ar maniem iepriekšējo gadu retajiem izbraucieniem (piem., maršrutu Rīga-Jūrmala-Rīga pagājušajā vasarā izbraucu, knapi mājās pārvelkoties), jūtos labi pasportojis un apmierināts ar sevi.
Piezīme par maršrutu Rīga-Carnikava caur Jaunciemu:
Nepatīkamākie posmi ir gar Ķīšezera ziemeļrietumu krastu (šaurs un līkumains ceļš, liela satiksme, fūres ieskaitot) un taisnais posms starp Carnikavas pagriezienu pie Ķīšezera un Kalngali, kur daudzi auto labi ieskrienas un ceļš ilgu laiku iet mazliet kalnup.
Besīgākais posms ir kādi pēdējie 4 km pirms Carnikavas robežas, kur ceļa segums ir tik grubuļains, ka tikpat labi varētu pa mežu braukt, goda vārds.
Bet citādi baigi forši, protams, braukt ar velo. Man liekas, pirmo reizi novēroju tendenci, ka uz ārpilsētas ceļiem sveicinās velobraucēji (tālbraucēji un sportiskāk noskaņotie), tā kā to dara motociklisti. Feini. :)