Mana ciba nerakstās. Ko nu?
Reizēm kaut ko uzrakstu, tad nodzēšu.

Reizēm apdomāju, ka ir taču cibiņi, kas jau gadiem ir iegājuši režīmā, ka apraksta ikdienišķas lietas un apraksta interesanti un bez liekvārdības.

Ir cibiņi, kuriem pilnīgi noteikti ir iekšā zirgspēki veseliem romāniem, bet viņi mētājas ar kaut kādiem īsiem, patukšiem ierakstiem.

Mana dzīve paiet darbā+mājās, kaut ko rakstīt gribas, iekšā ir, bet ārā nenāk.

Tad uznāk neliela vilšanās par sevi, un tad uznāk vilšanās par to, ka arī esmu vīlies (un negatīvi noskaņots), un tad es ieeju rutīnā, neeju no mājām ārā vairākas dienas, bet saulesgaismu redzu tikai pa šauru spraugu sienā. Bet vispār es taču biju šo darbu uzņēmies tieši ar domu izrauties no frīlancera mājasdzīves, un strādāt birojā un nākt mājās, nedomājot par darbu.

Vispār biju atmetis smēķēšanu. Uz vairākām nedēļām. Tas laikam bija ap to laiku, kad uznāca baigais pavasara slimošanas laiks ar augstām temperatūrām un drudzi, un klepus pēc smēķēšanas bija šaušalīgi nepatīkams. Tagad laiks ir pagājis, un gribas atkal pīpēt.

Sarēķināju savu parādu valstij par pagājušo gadu. Tagad nevaru saprast — lepoties (ka ne/esmu nodokļu maksātājs), šausmināties (kur es tādu naudu dabūšu) vai nodarboties ar radošām/legālām darbībām, kuru rezultātā parāds varētu mazināties.