O, atradu dziesmu, kura (šo)rīt sāks skanēt 6:29, kad vajadzēs mosties:

Oh Happy Day no filmas Sister Act 2. Neskatieties uz vārdiem vai IMDb reitingiem, paklausieties to mūziku, un esiet laimīgi. :)

(Nē, es neesmu saēdies kādas "laimīgās" tabletītes, viss kārtībā.)

Šorīt, tb vakar no rīta gan nebija nepieciešams neviens mehānisks vai muzikāls modinātājs. Plkst. 6.24 ieskatījos pulkstenī, un secināju, ka meita ir pamodusies. Vēl pēc brīža es secināju, ka viņa ir ar kaut ko neapmierināta. Vēl pēc brīža es ievēroju, ka viņa velk man nost segu (tā kā bērnam, kurš negrib celties uz skolu), vienlaikus skaļi protestēdama aizvainotā balsī.

Pēdējā laikā esmu pārgājis uz cibošanu domās.

Šorīt braucot uz darbu, atkal biju kaut kādu ierakstu izdomājis, bet viss ir pagaisis no atmiņas kopš brīža, kad uzkāpu pa kāpnēm un paraustīju durvis. Durvis ciet, viss tumšs, signalizācijas kastīte neizrāda nekādas elektroniskās dzīvības pazīmes. Zvans vienam (izslēgts), zvans otram — ko darīt? Ļoti ticams, ka ejot iekšā sāks kaukt signalizācija. Kamēr priekšnieks apzvana apsardzi un elektrības piegādes korporāciju, sēžu uz kāpnēm un nograužu pirmo bulciņu.

Telefoniski saņemu signālu, ka varu doties iekšā. Vēl reizi pārbaudu, vai signalizāciju nevar atslēgt, joprojām nevar. Instinktīvi domās ierāvis galvu zem apkakles, slēdzu vaļā un eju iekšā. Signalizācija klusē. Gaismas slēdži nereaģē, parastā datoru dūkoņa nav dzirdama. Alles kaput. Vizuāli gan izskatās, ka viss kārtībā, visi logi ciet, durvis ciet, nekas neizskatās pazudis.

Toties esmu ticis iekšā un varu tikt pie elektrības kastes atslēgas, lai pārbaudītu, vai nav izsisti korķi. Korķi nav izsisti.

Zvans turp, zvans šurp, atrodu vēl vienu drošinātāju kasti. Arī tur viss ok.

Nu, neko, gaidu, kamēr ieradīsies kāds ar vairāk atslēgām, tikmēr iekārtojos uz dīvāna ar grāmatu un otru bulciņu. Piezvanu kolēģim, lai čatā informē citus, ka birojs ir "out of order". A grāmata ta interesanta, kādu laiku vēlāk attopos, ka joprojām nekas nenotiek, nav arī ieradies neviens no atbildīgākiem priekšniekiem. Zvans turp, zvans šurp, kolēģe par kaut ko satraucas.

Kad bulciņas bija apēstas un grāmata gandrīz izlasīta, uzradās kolēģis ar noliktavas atslēgām (viņam gan arī uznāca neapturama vēlēšanās pārbaudīt, visu to, ko jau biju pārbaudījis — logus, durvis, drošinātāju kastes, bet vai ta man žēl).

Beidzot ieradās priekšniece, apskatīja situāciju, izpētījām aizdomīgas kastītes noliktavā pie sienas. Sazvanās ar mājas pārvaldnieku (laikam vai beidzot), guvām atļauju ar skrūvgriezi mūķēt vaļā vēl vienu elektrības kasti, kur es iepriekš nebiju ticis iekšā.

Viss galu galā šķita labi un pagalam vienkārši atrisinājies, jo šajā elektrības kastē atradās viens mega slēdzis, kas bija izslēdzies. Mirklī vēlāk īsi nopīkstēja signalizācija, un devāmies sākt darbu, it kā nekas nebūtu bijis. Sēžam mēs tur tā, iepazīstamies ar jaunumiem e-pastos un risinām nestartējušos serveru lietas, līdz pa durvīm ienāk divi drūmi vīri. "Sveiki, signalizācija nostrādāja." E? Mums nekas negaudoja, pēc elektrības parādīšanās signalizāciju atslēdzām kā parasti. Drūmie vīri kļuva mazliet ne tik drūmi, līdz pēc vēl sīkākas situācijas izstāstīšanās ("mēs jau no rīta zvanījām") pamazām atkāpās ārā pa durvīm, tikpat nemanāmi kā ieradušies. :)

Būtu labāk pagulējis tās divas stundas.

Swedbankas nosaukums ir ļoti pateicīgs visādiem atvasinājumiem, jaunākais, ko nupat uzgāju (vārdsakot, nav mans izdomājums):

Svētbanka

Ļoti latviski :)

1991. gada janvārī es gāju trešajā klasē, un neko daudz es barikāžu pasākumos nepiedalījos, līdz ar to lielākoties manas atmiņas veidojušās no tolaik un vēlākos gados redzētajiem TV sižetiem. Turklāt visas atmiņas ir tikai tādi uzplaiksnījumi:

Mans tēvs un vectēvs devās uz barikādēm, bet neatceros, kur tieši viņi bija. Ar mammu sēdējām mājās pie TV ekrāniem (māsa un brālis bija vēl jaunāki un neinteresējās par TV rādīto), atceros, ka mamma visu to laiku bija ļoti satraukusies, vēl nesen viņa stāstīja, ka arī uz Mežaparka demonstrāciju viņai bija bail braukt, milzīgo ļaužu masu dēļ. Atceros, ka televīziju bija ļoti interesanti skatīties, tur nemitīgi bija jaunumi, tiešraides notika nevis no studijām, bet no kādām vienkāršākām telpām, pārraides laikā ziņas mainījās un tika papildinātas pa minūtēm. Šausminošākais bija apšaude pie Iekšlietu minstrijas un Bastejkalnā, Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes nošaušana ("Veči, nākiet palīgā, Gvidis ievainots").

Mana tēva brālēnam tolaik bija ap 20 un, cik zinu, viņš gan pamanījās būt notikumu epicentrā. Atceros viņa stāstu, ka esot bijis uz radio mājas jumta (vai balkona, kas tur pie paša jumta). Pats no Aizputes, viņš nakšņoja laikam pie mums.

Roberts Mūrnieks, ko nošāva pie Vecmīlgrāvja tilta, šķiet, bija no mūsu rajona, vismaz viņa vecāki dzīvoja turpat netālu, un tā miglaini atceros bēru procesiju gar mūsu mājām uz Mārupes kapiem.

Uz barikādēm tomēr bijām aizbraukuši un gaišā dienas laikā izstaigājām daļu Vecrīgas. Atceros ugunskurus un cilvēku bariņus ap tiem. Atceros CNN tiešraidi no satelīta kaut kur ārā pie tagadējā Ministru Kabineta ēkas. (Tolaik tak Ministru Padome tur neatradās, ne?)

Atceros, ka arī pēc janvāra, kad barikāžu laiks pierima, vēl aizvien daudzviet Rīgā saglabājās barikāžu minimums stratēģiski svarīgās vietās, piemēram, ap Saeimu. (Vai tik nebija tā, ka vēl pāris gadus tie betona bloki tur nostāvēja? Bet ļoti iespējams, ka maldos.)

Neskatoties uz to, ka biju vēl bērns, barikāžu laiks man ir palicis atmiņā kā ļoti emocionāls laiks, arī es jutu TO tautas vienotību, tās emocijas (protams, tolaik nevarēju tās saprast).

Vēl es spilgti atceros 1990. gada 4. maiju — biju mājās un vēsturiskā sēde skanēja pa radio. Neko daudz es nesapratu par cēloņiem vai sekām, bet uztvēru to pacilātību. Šīs pārraides kulminācija mani tā saviļņoja, ka aizmuku uz savu istabu un slepus nobirdināju saviļņojuma asaru.

P.S. Augusta puču vispār nepamanīju, mēs bijām dejošanas nometnē Kurzemē, tālu prom no Rīgas un pilnīgā informācijas vakuumā.

Sekojot šodienas/šīsnedēļas MAS tendencēm, arī es esmu saņēmis pornospamu latviešu valodā. Viens ap Ziemassvētkiem manu uzmanību piesaistīja ar sabdžektu "tas tev ir jaredz! LV porno filma. Svaiga, reta, seksiga un pamacosha":

"Latvju zeltenem mezhoniigi tiik sex ar daudziem chaliem.

Latvija veidoto porno gabalu „sociaalais tikls” skaties sekojot hiperlinkam"

Otrs atnācis šorīt ar vienu no unikālākajiem linkiem spama vēsturē:

"Esmu seksigs latvju zaichiks. Esmu pilna laika pornozvaigzne. Tagad ir atverts pirmais, man veltitais, portals latviesu valoda.

Esi viesis saitaa un ieveertee 3 labakaas filmas no visas manas porno kolekcijas. Sperigs meistardarbs - seksigi, atklati, erotiski.

Spied sheit: http://www.tvnet.lv/izklaide/jocigi/361502-lasvegasa_pasniedz_porno_oskarus/comments (lasi Oskara komentaru apaksha!!!)"