Vakar pirku kebabu, pārdevēja (P) man piedāvā komplektu, redz, viņiem akcija - pērkot tādu kebabu, puslitra kola par brīvu. Es (E) saku "nē, paldies" (kolu dzeru tikai tad, kad pilnīgs pofigs iestājies pret savu daudz cietušo gremošanas sistēmu, bet nu to es viņai neteicu). Kaut ko tur "tudiš pīp" pa kases aparātu, info turp, kebabs šurp, tad viņa atkal pievēršas man "bet kādu kolu - light vai diētisko, parasto?", es sāku kļūt aizdomīgs.
E: Nē, paldies.
P: Bet kola par brīvu!
E: Nē, paldies!
Pārdevēja, tāda latviska zeltene un apaļīga Kristīne, sāk kaut ko bubināt, apspriesties ar kolēģiem ("Bet nevar taču nedot."), un es tik skatos, ka kases aparāta displejā parādās "coca-cola 0,5 0,00", un šī tik krāmē kolu mana kebaba maisiņā.
Nu, padevos, muļķīgi taču būtu taisīt traci par to, ka man mēģina par brīvu iedot kolu. Bet man nav miera - ja nebūtu šausmīgi noguris, droši vien nevarētu aizmigt, par kolu domādams. :)
No saistību tiesībām atceros, ka darījums ir spēkā, kad sasniegta vienošanās par darījuma priekšmetu un cenu. Šajā gadījumā vienošanās nebija, un es varētu prasīt naudu atpakaļ, ja vien tie "lauku" kebabi nebūtu tik garšīgi...