Labrīt, tauta! Ir debesis vaļā [šeit runā jūsu padevīgais pilots Tims].
Kaut kāds vāks tur ārā aiz loga. (Iespējams, kāds to vāku ir attaisījis un tāpēc tagad gāžas ūdens straumes.) Ja ir kāda diena, kad šis lietus mani nesajūsmina, tad tā ir šodiena - vakarpusē paredzēts mazliet padziedāt krastmalā, un kā tad šitādā laikā dziedāsi, turot lietussargu, nošu mapi, un vēl skatoties uz diriģentu. Turklāt man ir jāiztīra jaka, ar tādu jau nevar rādīties sabiedriskā vietā.
Ok, pasūdzējies esmu, tagad par ikdienišķo. Pamodos, kad man apnika kasīties ar pārdevēju (sapnī). Neieslīgšu aritmētiskās un emocionālās detaļās, bet bija interesanti, vismaz lokācija - buločnaja kaut kādā tādā izklaides vietā, kas reālajā dzīvē būtu līdzīga, piemēram, Go Planet. Viņa mēģināja apkrāpt manu brāli! :) Bet vēl pirms tam, tai pašā sapnī bija interesanta situācija, kad uz ielas satiku vienu paziņu (drauga draugs), ar kuru reālajā dzīvē mums ir tādas vēsas attiecības. Sapnī bija tā pati noskaņa, tikai pārspīlēta - ieraudzījis mani (mūs?), viņš demonstratīvi izlikās nemanām un pagriezās, lai nebūtu jāsveicina. Nu neko, simboliski nospļāvos, reāli nolamājos, nosmēju un gājām tālāk.
Vēl gribu piebilst par laika izjūtu naktī. Tā kā šorīt bija svarīgi neaizgulēties par spīti nelielajām vakardienas svinībām, vienā brīdī miegā man radās svēta pārliecība™, ka pulkstenis ir septiņi. Šo sajūtu pastiprināja iespaids, ka man taču acu priekšā ir monitors, kur apakšā labajā stūrī skaidri un gaiši redzams, ka ir 6:56. Pagāja salīdzinoši ilgs laiks, līdz aptvēru savus māņus - no kurienes man nakts vidū monitors?!
Tā, tagad jāiet gāzt kalnus, viens kalns jau būs iegāzts cibā, tas labi.