Šovakar tā vien gribas kaut ko uzrakstīt. Iekšā sēž mazais rakstīšanas rūķītis un ar nokaitētu iesmu baksta man sānos: "Raksti, raksti!"

Kamēr nodarbojos ar aplinkus darbībām un meklēju tēmu, par kuru izvērsties, mani pārsteidza telefons, kurš precīzi 0:00 iedarbināja atgādinājuma signālu - pirmajā maijā esot Darba svētki. Esmu viegli uzjautrināts, varētu domāt, ka es pats sev esmu stingri nodefinējis šo svētku nozīmīgumu. Gan jau tas ir cēlies no sinhronizācijas ar MS Outlook, kur šis "notikums" ar visu atgādinājumu ir importēts, instalējot Tildes Biroju. Vienalga uzjautrinoši par mūsdienu tehnoloģiju "patvaļīgo saprātu" - redz', par citiem notikumiem man negadās saņemt atgādinājumus.

Ok, atgriežos pie aplinkus darbībām. Piecminūtes vēlāk - ai, šo varētu nopostēt tāpat, nekāda liela jēga nebūs, nekas svilinošs nesanāca. Bet, lai taptu svilinoši ieraksti, nepieciešami arī viduvēji ieraksti, lai būtu fons, uz kā izcelt dažus citus ierakstus.

Nekā nebija, nu jau es esmu noskaņojies darīt visu ko citu, tikai ne rakstīt. Skatīties filmu, lasīt grāmatu, vilkt filmas, lasīt internetu, klausīties mūziku, iet gulēt, taisīt tēju, iet pīpēt, atbildēt uz sirdi sildošu īsziņu. Eh. Tieši tāpat vēl nav par vēlu doties ekstrēmā nakts izbraucienā, lai gan liekas, ka šodien jau esmu pietiekami paplosījies pa ielām. Nē, es nebraucu maniakāli, galamērķī izrādījās, ka esmu braucis ekonomiskāk kā parasti, tomēr ir tāda sajūta, ka esmu plosījies pie auto stūres. Plauktā ieraudzīju Šveiku klasiskajā, nobružātajā oranžīgajā izdevumā. Zināju gan, ka abus sējumus vienlaikus nelasīšu, tomēr izvilku abus. Profilaksei. Ak tā, atcerējos, ka gribēju vilkt filmu. Tas tāds pietiekami ilgstošs process, būs jāpalaiž pirms visa cita, ko es taisījos darīt, lai atliktu rakstīšanu. Un vēl, atļaujiet sarakstam pievienot vēl vienu alternatīvu - maniakālu plosīšanos ar Linuksa jaunināšanu, tas pilnīgi noteikti ir tāds process, kas aizņemtu šausmu daudz laika, kas citādi būtu veltīts rakstīšanai. Tā, kā sauca to filmu, ko es gribēju novilkt? Kā sauca to filmu, kuru es gribēju izdzēst, lai atbrīvotu vietu? Kur ir mani DVD diski, kurus es tā vien gatavojos šovakar skatīties? Šobrīd es izmantoju iespēju paturpināt pārlūkot šodienas frendlistes jaunumus, kā arī pakomentēt pie aizraujošiem ierakstiem. Pēc nelielas pauzes un vēl vienas īsziņas, es izmantoju iespēju iekomentēt pie kāda cita ieraksta, kas mani fascinēja ar to, ka ir vienlaikus drūms, uzjautrinošs, patiess. Ziniet, kā ir? Manī ir atgriezies studiju gadu īsziņu sūtīšanas rūķītis, he. Re, un tagad man iespēja pieminēt, ka mūzika nejauši pārslēgusies uz kārtējo sen nedzirdēto šedevru. Liela daļa no sarakstā minētajām alternatīvām ir piepildītas, pats esmu izpildījies, atliek vēl uzpīpēt un tā. Starp citu, agrā jaunībā mūsu ģimenē bija suns, mazs pinkains plušķītis, kurš sniegotās ziemas dienās mēdza izskatīties burtiski šādi (zem vārda "šādi" ir links, tur ir jākliko ar peles kreiso taustiņu, atvainojiet manu franču valodu). Ak jā, kamēr es vēl neesmu pieķēries pie rakstīšanas, varu pastāstīt, ka pagājušonakt gulēju pie atvērta loga, kas noveda pie tā, ka es lieliski izgulējos un akurāt piecos (vai varbūt sešos) no rīta modos ar stingru apziņu, ka nu es atkal visu esmu nogulējis, jālec ārā no gultas, jāmazgājas. Pirmais aizdomīgais moments bija tas, ka nebija diez ko gaišs, maza gaismiņa ārā bija, bet tikai maza. Sameklējis telefonu, vēl aizvien saspringts par to, ka ātri jāmostas, biju itin pārsteigts par agro rīta stundu. Varbūt tas bija sapnī, bet pēc tam es labu laiku (nakts vidū!) norunāju pa telefonu! Nu, un pēc tam es pamodos patiešām aizgulējies, bet tikai nedaudz. Latvijas nenopietnu cilvēku asociācija iesaka - naktīs guliet pie atvērta loga! Man ir patiešām žēl, ka es šovakar atkal būšu visu brīvo laiku nobumbulējis, tā arī neko neuzrakstot. Starp citu, es taču gandrīz aizmirsu, vēl viena iespēja, kā atkratīties no rakstīšanas, būtu doties tusēt ar draugiem, bet šovakar sanāca aizsēdēties darbā, dienas noslēgumā es paskatījos uz mazo neglīto lapiņu, kur biju sarakstījis savus šodien veicamos darbus, un izrādījās, ka es visu esmu izdarījis! Oho, ievēroju, ka "pajautaa" ieraksts par stopošanu/stopēšanu ir izvērties tā uz 41 komentāru! Jāskrien lasīt, kamēr citi visu vēl nav izlasījuši! Ai, nafig es toreiz izdzēsu to filmu no cietā diska, labi zinādams, ka nekur to vairs nedabūšu/neatradīšu/nenopirkšu/neiznomāšu?! Tā ir jau apmēram trešā tāda filma. Labi, tagad varētu iet uzpīpēt - kaut kā jau jānosit tas laiks pirms rakstīšanas. Scio me nihil scire. Es zinu, ka neko nezinu. Atgriezīšos pie neveiklās taisnošanās, kāpēc tāds sprauns jaunēklis kā es sēž mājās pēc garas/īsas darba nedēļas. Es jau mazliet patusēju, pilnīgi neplānoti dodoties ieturēt brangu maltīti kādā studentu ēdnīcā, kur viss tik omulīgs un vienlaikus perverss - kurš solīds jauneklis dzer tēju ar salmiņu? Es to darīju pirmo reizi mūžā - kā saimniece maltīti iecerējusi, tā arī jāiestiprinās, pat tad, ja viss notiek tik ačgārni ierastajai lietu kārtībai. Starp citu, es jau pirms pusstundas biju gatavs pārtraukt taisnoties, kāpēc es šodien neko nerakstu.

P.S. Paldies, ka nelasījāt! Patiesībā arī es neko nerakstīju.

Ieklabēšu.
Gulēju labi, līdz brīdim, kad nosalu, un aizvēru logu.
Atsaucoties uz iepriekš rakstīto, šodien toties esmu viegli vīlies mūsdienu tehnoloģiju "patvaļīgajā saprātā", kas bija izvēlējies pazaudēt no mana plānotāja ierakstu par drauga dēla dzimšanas dienu. Aplauzos šorīt, kad jau otro gadu pēc kārtas es par to uzzinu pēdējā brīdī.
Rīta tēja ir padzerta, jāizvelk no skapja apputekļotās vasaras drēbes un jāiet pie dabas.
Kur ir mans velo?

Upd. Es pareizi esmu izmērījis gaisa pretestības leņķi? Vai tiešām ir tā, ka ārā ir +19 un iekšā +9?

Ok, šodien gan man varat nezvanīt, mans telefons ir atstāts kaut kur ellē ratā. Tipa, paveicās, ka manam tēvam telefonā atradās mana drauga numurs un mēs tipa sarunājām rīt no rīta sazvanīties, lai es varētu atgūt telefona aparātu. Ja godīgi, es nespēju iedomāties to loģisko ķēdīti, kā es varētu iegūt savā īpašumā savu telefonu bez sazvanīšanās. Mūsdienu tehnoloģijas ir mani nokautējušas.

Un es nesapotu, kā var tā piedzerties maza 2 gadus veca puišeļa jubilejā. Bet tas zilacainais plejbojs būs baigais siržu lauzējs, to es jums pasaku.