Esmu pretrunu pārņemts. No vienas puses, iet ļoti labi, no otras puses, par visu ko pukojos un tusēju viens apkārt - izvairos no iešanas mājup. Nu izvairos.
Šovakar pukojos jau reiz par sastrēgumu, kas bija Salu tilta garumā izveidojies nepareizajā virzienā - ja parasti, braucot uz franču valodu, man ceļā vajag 20 minūtes, tad tagad galā biju krietnu pusstundu vēlāk. Zināju jau, ka kaut kur tai maršrutā būs avārija, to es vēl varu pārdzīvot un mierīgi čiloju mašīnā, pīpēdams, klausīdamies muzīk, sērfodams mobilajā webā un vērodams citus autobraucējus. Toties mani satrieca tāds sīkums kā nepieklājīga bāba pie golfiņa stūres - kad beidzot biju aizklidzinājis sastrēgumā līdz avārijas vietai, izrādījās, ka es esmu tieši tai joslā, kur trīs auto sabuktējušies. Es tā kā laicīgi sāku pārkārtoties, bet viņa brutāli, spītīgi turas 20 cm aiz priekšējā auto, pat nedomājot laist mani iekšā. Bāc, kur tur loģika? Sastrēgums no tā ātrāks nekļūs, arī viņa nebūs ātrāk galapunktā, jo es tūlīt pēc avārijas vietas būšu pārkārtojies atpakaļ savā joslā, kura aiziet taisni, bet viņa varēs palikt savā joslā un nogriezties. Zināms taču, ka šādos gadījumos visi var ātrāk uz priekšu tikt pēc t.s. "rāvējslēdzēja" principa - brauc viens no vienas joslas, tad nākamais - no otras, viens no vienas joslas, nākamais - no otras.
Nu tā, vismaz vienu sāpi esmu izstāstījis, tagad varat sākt šūt man klāt šovinisma bumbas. Un vispār ar to es gribēju teikt, ka nesaprotu sievietes. Neceru arī, ka šeit un tagad kāds man ar karotīti mutē ielies sieviešu saprašanas dziru.
Ja reiz esmu tā ieskrējies, pastāstīšu, kā nupat mani pa Double Coffee (Dai-bļe-kofe!) galdiņiem šurpu turpu stumdīja viena cita sieviete. Eju es ka pa Brīvības ielu, tā vien kārojas kādu kafiju iedzert un divvientulībā ar internetu pasēdēt. Ieeju Double Coffee, ieraugu blakus divus brīvus galdiņus - vienu mazliet lielāku, vienu mazliet mazāku. Rāmi virzos lielākā galdiņa virzienā, kad man piesteidzas liela sarkana būtne ar blondu zēngalviņu - "Atvainojiet, šī vieta jau aizņemta divām personām!". Es ieskatos uz galda novietotajos priekšmetos - bez visiem reklāmas statīviem un salvešu turekļiem pamanu arī divas neuzkrītošas pastkartiņas. "Ok, no problemo, es pārsēdīšos." Nepaspēju vēl menu izšķirstīt, kad blondā būtne skaļā balsī pa telefonu niknojas uz otru personu, kas acīmredzot nav atnākusi. Nepaspēju vēl kompi tā īsti ieslēgt, kad ar mežonīgu atvainošanos viņa dodas prom - sēdēt pie cita galdiņa un liek man pārsēsties pie iepriekš manis noskatītā galdiņa pie loga. Godīgi sakot, mani nevienu brīdi īpaši nesatrauca tas, ka iepriekš nedabūju sēdēt pie tā galdiņa, bet nu mīļā miera labad pārsēdos vēlreiz.
Nez, ko vēl tādu uzrakstīt, lai izprovocētu?
Upd. pēc 1 h apdomāšanās: Nu ok, ok, man trūkst uzmanības, ja?