Es saguris. Tu neatbildi. Viņš/viņa bija Jūrmalā.
Mēs smējāmies. Jūs klausījāties. Viņi/viņas skatījās uz pilnmēnesi.

Vīkends tātad bija izdevies. Bija īsts walktrip, pa visu svētdienu vienīgais mehāniskais pārvietošanās līdzeklis, ko izmantojām, bija eskalators kinoteātri Cocacola Plaza. Visu Rīgu izstaigāju kājām. Tas bija nežēlīgi labi.

Arī šodiena bija laba, lai gan neviens neļauj strādāt. Pusdeviņos vakarā uzcepu pēdējo e-pastu un devos kārtējā roadtrip'ā pa Rīgu un smilšaino liedagu pie Vairas mājām. Kad es izaugšu liels, es noteikti būšu roadtrip'otājs. Cepumiņš būs tam, kurš ieteiks labāko latvisko ekvivalentu šim ārkārtīgi spēcīgajam vārdam - roadtrip.

Starp citu, filma Mr Bean's Holiday kļuva par pirmo filmu, kur es neizturēju un pametu kinoteātri jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Būtu gājis prom jau pēc pirmajām piecām, bet ilgs laiks bija nepieciešams, lai pielauztu savus dārgos draugus uz šādu ekstrēmu soli. Visu cieņu Rovenam Atkinsonam, bet šī veco joku atražošanas darbnīca ir nolaidusi baigo lažu.

Upd. pēc mirkļa. Runājot vēl par to, kas es būšu, kad izaugšu liels, piebildīšu, ka es noteikti gribētu izpildīties šādi, kā novērojis Mr. dashings.

Ā, starp citu, biju uz STOMP. Kā jau teicu, es kā īstens buržujs pamanījos iegādāties sēdvietas pirmajā rindā pašā vidū. Nenožēloju nevienu pašu iztērēto latu un labprāt piemaksātu vēl. Tik kruta ieskatīties viņiem acīs un bez vārdiem pateikt, ka esmu sajūsmā. Iemīlējos tajā mulatē. Biju līks aiz smiekliem, bet viņa tik nopietna un visi tik nopietni - tieši tā, kā jātaisa joki, tieši tā viņi arī darīja. Patika triks ar lielajām mucām, sajutu savas aborigēnu asinis, un atzinos sev, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu dejojis ap ugunskuru kādā Āfrikas džungļu ciltī. Vai arī pie Austrālijas aborigēniem.

Starp citu, svētdien aptuveni 56 cilvēki pamanījās izteikt aizdomas, ka es un tā elegantā meitene, ar kuru kopā lāpījāmies un vazājāmies pa Rīgu, esam pāris. Bet mēs tik labi pavadījām laiku, ka tas pašiem nebūtu ienācis prātā. It sevišķi, ja vakara noslēgumā vēl pamanījāmies paraudāt viens otram uz pleca par nedienām mīlas frontē.

Savukārt viens krievs, kas parkā sēdēja 2-3 metrus no manis, ļoti cītīgi centās pievērst manu uzmanību, apsaukājot mani par krasavčegu. Hehe. Bet, ja tā par komunikāciju ar streindžeriem, tad vēlā svētdienas vakarā mans ilgais ceļš kāpās veda gar iecienīto bāru, kur iegriezos, lai apsveicinātos ar draudzīgo bāra kolektīvu. Aizķēros uz kādu stundu, kuras laikā nejaušs blakussēdētājs nekādi nesaprata, kāda velna pēc man svētdienas vakarā būtu jādzer kefīrs.

Vēl viena pēdējā piezīme, pirms es cītīgi piestrādāšu pie jautājuma "Kā-aizmigt-pie-pilnmēness" risinājumu un alternatīvu pētīšanas.

Ir tikai viena lieta, kas mani patiešām izbrīna šī pēdējā vīkenda sakarā. Ko nozīmē mana telefona plānotājā ierakstītā zīmīte ar vienu pašu vārdu - "Šļūdonis"? Visu šo pirmdienu tā zīmīte tur rēgojās acu priekšā, bet man nerodas ne mazākās nojausmas - kāpēc.