Šodien bija déjà vu. Bet tāds mazliet citādāks - kā es šo rakstu, ierakstīju Googlē "deja vu", lai no rezultātiem vai kādas lapas izkopētu to vārdu ar pareizajām diakritiskajām zīmēm, un trešais rezultāts ir no Vikipēdijas, kur ilustratīvais piemērs ir "The experience of déjà vu seems to be very common; in formal studies 70% or ... "

Ar to es gribēju teikt, ka šie Googles rezultāti apstiprina manu domu, ka déjà vu nav nekas neparasts (ja neskaita to, ka neviens nav to izskaidrojis - nu tā, neapgāžami un ticami). Tomēr šoreiz bija tā, ka nevis notikuma brīdī es sajutu šo fīlingu, bet gan tagad, atnākot mājās, man ir sajūta, ka es jau reiz esmu bijis šajā situācijā - braucu es pavēlā vakarā māju virzienā ar meiteni/paziņu ar trolejbusu un baigi runājām par darbu un tā. Visdrīzāk gan ir tā, ka šis konkrētais déjà vu ir par to, ka kaut kad iepriekš ir bijis, ka es atceros, ka braucu es pavēlā vakarā māju virzienā ar meiteni/paziņu ar trolejbusu un baigi runājām par darbu un tā. Dīvaini, protams.

Rādās, ka šovakar nāksies pārēsties medusmaizes. Gribēju ēst tikai vienu, bet, kamēr es to vienu medusmaizi ēdu, tikmēr karotīte noslīkusi medus burkā, un, makšķerējot to karotīti ārā, viņa izmakšķerē sev līdzi krietnu devu medus. Neēdīšu jau tīrajā, tāpēc pie karotītes pielipušais medus jāsmērē uz nākamās maizītes. Kamēr ēdu nākamo, tikmēr karotīte atkal noslīkusi. Tad es atkal velku ārā to sasodīto karotīti un atkal ir pieķepis medus pie tās. Un atkal jāsmērē uz maizītes. Rīt no rīta es pamodīšos kā Vinnijs Pūks.

Reizēm es saprotu, no kurienes rodas tie abstraktie, nesaprotamie cibas ieraksti. Tas ir tad, kad iekšā ir sakrājies, bet kaut kāda nepārvarama vara liedz to pastāstīt. Nu, piemēram, mamma lasa tavu žurni un negribas stāstīt kā vakar pielillājies vai arī esi nozadzis vecai tantiņai pēdējos divdesmit santīmus un tagad baigais kauns. (Tie bija izdomāti piemēri!) Arī man tagad ir tā, ka vajag kādam pastāstīt, bet īsti nevar. Tāpēc pastāstīšu abstrakti un garlaicīgi: Man šodien bija riktīga sagrāve, nu, tāds īsts Untergang kā Hitleram reiz izgāja (ar to atšķirību, ka man gadījās pa maziņo, bet jūs nepārprotiet un nesaskatiet perversus zemtekstus). Tātad, atgriežoties pie manas sāpes, es piedzīvoju īstu vārdisku močīšanu, tipa, viss ir slikti, un visas tavas puķes mirs ilgā un mokošā nāvē. Vienvārdsakot, tas bija tā pavisam pieklājīgi, bet es zaudēju visos setos. Bet arī negaisa mākoņiem mēdz būt sava zelta (sudraba?) maliņa un es ieguvu uzticamu kompanjonu savā cīņā par ietekmes zonām. Aizkustinoši, tiešām. Fū, vismaz daļēji tas akmens ir novelts no sirds.

Tagad par interesantākām un piezemētākām tēmām. Ai, nē, varētu tomēr nejaukt kopā kartupeļus ar desertu un veltīt tam atsevišķu ierakstu.

Pēdējo nedēļu laikā esmu redzējis divus bembjus ar tiešām labi izvēlētām valsts numura zīmēm. Viens bija "WTF", otrs - ar numuru "MAUCAM".

P.S. Ja reiz par auto tēmu, šodien dikti prasījās nomazgāt auto, jo saulainākos brīžos vairs neredzu caur aizmugurējo logu, bet negribas sabojāt to pavasarīgo laiku ar automazgāšanas izraisītām nedēļu ilgām lietusgāzēm un tā. :) Lietus pēc automazgāšanas, tas ir piektais Ņūtona likums.