Ok, atslodzes diena.

Esmu dabūjis tādu pavasari, ka maz neliekas, bet vēl aizvien iekšā sēž dīdītājs, kurš grib atkal izdzīt ārā. Baigi sarežģītā izvēle - lasīt 3 dienu frendlisti vai svaigs gaiss, pavasaris un brīvā daba.

Vēlāk būs jāpieraksta, kā mēs vakar viegli paģiraini aizbraucām uz Brīvās dabas muzeju, kur, maldoties pa mežu, mirām nost no smiekliem. Tusēju uz nebēdu, divreiz, un vakar vakarā iestājās tāda viegla bohēmas sajūta. Ideāli.

Atcerējos, ka viendien šonedēļ pusdienoju kopā ar vienu sen neredzētu studiju biedru. Sēdējām kādā svešā korporatīvā ēstuvē, ēdām, gvelzām tur par citu studiju biedru bērniem, precību plāniem un citām tādām izklaidēm, līdz vienā brīdī es ievēroju, ka pie mūsu galda ir nostājies maziņš satuntuļots bērniņš, tā uz gadiem 3, un cieši cieši skatās uz mani. Uzsmaidu viņam/viņai, "Čau, kā iet?", abi ar manu studiju biedru iesmejam par šo faktu, ēdam un runājamies tālāk. Pēc brīža paskatos vēlreiz, vai viņš tur vēl aizvien stāv (mazais nav tiešā redzamības leņķī, jo ir pielipis grīdai "pulksten piecos" no manis, ja lietojam militāru (?) terminoloģiju). Jā, mazais stāv un turpina skatīties uz mani. "Nē, es neesmu Tavs tētis." Atkal sasmejam ar draugu par manu joku, iekaistam nenopietnā diskusijā par to, vai mans apgalvojums ir taisnība un kā es to varu zināt, bet nu jau ar acs kaktiņu turpinu uzmanīt, vai viņš tur vēl stāv un pēc neilga laika klusais vērotājs bija pazudis. Kaut kur pirms tam manīju arī viņa/viņas mammu (kas pirms brīža bija pagājusi mums garām ar to bērnu), tāpēc īpaši neuztraucos par bērna tālāko likteni.