Šodien, gaidot, kad no Statoila kafijas automāta izbirs maģiskais mokas dzēriens, no plaukta paķēru (un vēlāk arī nopirku) žurnālu Republika.lv tik dēļ foršā vāka attēla, lūk:

Labi, iešu gulēt. Vēl tikai atvēru komandpromtu un ieklabināju tekstu "wake up neo", lai no rīta, kad pamodīšos sašutis par skaļo mūziku un būšu pienācis pie kompja, lai labotu šo netaisnību, ieraudzītu šos vārdus un priecīgs par savu asprātību, neietu atpakaļ gulēt (nogulēt darbalaika sākumu), bet gan ietu ēsti brokastis.

Ja godīgi, lasot rakstu "Sazvērestību kalēji vaino valodniekus 11.septembra notikumos" no diezgan cienījama avota, Language Log, es nemitīgi meklēju neesošas norādes, ka es lasu patiesi.lv vai vismaz theonion.com (minētā raksta kontekstā man būtu pilnīgi vienalga, kurš no tiem ir vainīgs pie tām muļķībām), bet, tā kā raksts izrādījās caur caurēm nopietns (vai arī nē), secinājums ir tikai viens - cilvēku stulbums un aprobežotība ir neizmērojamas "vērtības". Idioti!

Pirms pusotra gada mana tēva dzimšanas dienā man nebija dāvanas, bet bija plāns - aizbraucu uz zvēru veikalu tuvākajā lielveikalā, iečekoju pie vitrīnas piespraustos sludinājumus un nākamajā brīdī zvanīju uz numuru, kurš atbilda veselam baram 1 mēnesi vecu kaķēnu. Pēc tam sēdos auto un devos uz lidostas aizmugures teritoriju, kur kaut kādas noliktavas un attālas biroja ēkas. Vienā tādā birojā dzīvoja gudra kaķene ar Ļoti Attapīgiem Kaķēniem - mēneša vecumā visi kā viens zināja, kam ir domāta milzīgā smilšu kaste. Paņēmu vienu tādu mazu melnu, mežonīgi pūkainu piciņu, kura nemitīgi runājās, pīkstēja un visādi citādi izpildījās, turklāt satilpa uz vienas plaukstas.

Tēvs bija aizkustināts, bet mazā pūkainā piciņa izauga par lielu, mežonīgi pūkainu runci (rūkainu punci), kurš vēl aizvien ir ļoti "runīgs" un sabiedrisks.

Bet trešo šodienas ierakstu es uzrakstīju un nodzēsu, jo padomāju, ka esmu baigi saspamojis.