Div-ar-pus Trīs stundas esmu mājās un tikpat ilgu laiku stingri turējos necibojot, jo zināju, ka tas ievilksies. Ja tas ievilksies, es ieiešu azartā, sākšu cibot. Zināju arī to, ka, ja es sākšu, tad šodien man ieraksts būtu jāsāk ar vārdiem, "Achtung, baby, garš ieraksts! Cilvēkiem ar vājiem nerviem, mazu pacietību un īsu uzmanības koncentrēšanas spēju nelasīt!".

Šodien galīgi nevilka uz mājām. Braukājos, dedzināju benzīnu, dzēru kafiju, pīpēju, klausījos mūziku, galu galā ar aktimel pielēju to vietu, kur paredzēts turēt dzērienus (iekš to auto).

Kilometru no mājām - tajā pašā vietā, kur pirms pusgada kāds bembists, izbraucot no benzīntanka, ietriecās sānos manas māsas vadītajam auto - es nonācu ļoti līdzīgā situācijā. Iespējams, mani izglāba čujs ņuhs un poņa, kas palīdzēja paredzēt šo manevru.

Es braucu no vienas puses benzīntanka virzienā, no pretējās puses brauca busiņš, pa vidu izbraukšanu no benzīntanka gaidīja divi auto. Mirklī, kad pretī braucošais busiņš nogriezās 20 m pirms benzīntanka, kaut kas lika saprast, ka džigits tūlīt šausies ārā no benzīntanka man pretī, jo viņš nebūs pamanījis mani - jo es nupat biju izgriezies uz tās ielas 50 m pirms benzīntanka. Bremzes grīdā, taures poga stūrē, sirds pa muti ārā, telefons, maks, soma un tās saturs pa grīdu. Apstājāmies metru viens no otra, tieši viens otram pretī.

Kaut kas šīs pasaules lietu kārtībā nav īsti lāga. Bet varbūt tieši otrādi.