Ārā baigi snieg. Nebūtu -6, varētu padomāt, ka holodnij dožģ.

Un vispār tas nozīmē, ka skriešus jāiet gulēt, lai rīt celtos agri agri, lai tad kā sestais raktu ārā mašīnu no kupenas. A nerakt nevar - trakais pzrk rītdienu ir saplānojis pa minūtēm no 8:55 līdz 21:00. Divas tikšanās (no rīta un pēcpusdienā), viena sapulce, viens pusdienlaiks pa vidu, 2x uz servisu lukturi mainīt (no rīta auto uz servisu, vakarā auto no servisa), apmēram 4x cauri visai Rīgai (t.sk. 2x ar sabiedriskiem autobusiem), un tam visam noslēgumā kroņa numurs: tipa koris. Nav jau it kā daudz (ja vēl kaut ko neesmu aizmirsis), bet, kad to visu savada iekš telefona plānotāja, tad telefons uzkaras pirmo reizi pa daudziem gadiem. Ā, nu tur pa vidu vēl kaut kādi telefona zvani un citi atgādinājumi, bet tas tā. Interesantākais sāksies tad, kad kaut kas no tā lielā plāna sāks jukt - piemēram, es aizgulēšos (tfu, tfu, tfu), vai sniega dēļ būs afigennie sastrēgumi (o, pļe), vai kā.

P.S. Rīt no rīta, un būsim precīzi - plkst 7:00, kaimiņi dabūs riktīgi pa dibenu, jo pilnā skaļumā iedarbosies mana kompja informatīvi akustiskā sistēma, kas visiem interesentiem (un arī visiem pārējiem) pavēstīs, lūk, ko:
"Американская фирма Трансцептор Текноложди приступила к производству компьютеров Персональный Спутник ."

Tiktāl viss labi, sastrēgumi kā jau sastrēgumi. Tikai... hmm, uzmini nu, kurš ir iekāpis trolejbusā, neapskatoties numuru? :) Liela bēda gan nav, visi brauc uz centru, tik pa dažādiem maršrutiem.

Kā man nepatīk tas servisa džeks, kurš mūždien skatās ar pārākuma apziņu un nicinājuma nevērību balsī. Kad ieraudzīju, ka viņa kolēģis, sakarīgais džeks, ir aizņemts, un manā virzienā nāk Nicinātājs, es domās izmisīgi kliedzu. Nav jau tik traki, bet man kā laipnas klientu apkalpošanas piekritējam tas uzdzen šermuļus un vainas apziņu.

Tā. Kāpēc trolejbusā sāk smirdēt pēc deguma?

Sēžu nejauši izvēlētā beķerejā - ieturu klasisko tējas pauzi. Pie blakus galdiņa sēž un čalo divas lēdijas no Āzijas austrumiem. Sajutos kā aprobežots eiropietis, jo man nav ne jausmas, vai viņas būtu no Japānas, Ķīnas vai vēl-sazin-kurienes. Smejas gan viņas internacionāli: Ha-ha-ha, un kafeju pasūta latviski.

Pārrados mājās un uzreiz sāku klepot, šķaudīt, asarināt acis un hermētiski piebāzt degunu ar kabatslakatiņiem. Lai veseļotos, gatavoju sev tēju ar medu: uzvāru ūdeni, ielieku tējas maisiņu krūzītē un nāku uz istabu padilnēt pie kompja, kamēr tēja ar medu dziest. Atjautības uzdevums: kāpēc tēja vēl aizvien nav ievilkusies? Pareizi uzminējāt, tāpēc, ka neviens neielēja krūzītē karsto ūdeni. Par medus ievietošanu krūzītē būs nākamais atjautības uzdevums, varbūt.

(Nez, kāpēc man liekas, ka latviešu valodā nav tāda vārda "padilnēt". Nekas, tagad būs.)