Īstenībā šis ir īstais brīdis, lai kaut ko uzrakstītu. Vēl pirms 2 minūtēm tas nebūtu bijis īstais brīdis, jo, kamēr domāju šo domu (to domu, ko var lasīt no šā ieraksta sākuma), mans telefons izlādējās un 2 minūtes agrāk sākts ieraksts būtu pazudis elektroniskajā nebūtībā.

Pēdējās sešas dienas telefons ir bijis mana vienīgā saikne ar ārpasauli. Tas, un vēl plašais logs ar skatu uz mežu, helikopteru nosēšanās laukumu... un citām tikpat aizraujošām ainavas detaļām. Ja pie rokas būtu klaviere, es varētu izplūst garā, emocionālā stāstījumā, ko tik es visu neesmu novērojis tai vienkāršajā ainavā, bet esmu apspiedis sevī domu uz palātu ņemt portatīvo draugu - atpūšos no interneta, darba un citām tādām izpriecām, tā vietā iztiekot ar nelielu devu mobilā interneta. Ak jā, vēl arī avīzes, kurās cītīgi izlasu arī tādus rakstus, kādus ikdienā skipoju, izlasu tikai virsrakstu vai tik pa diagonāli. Tagad zinu visu par Bavārijas politiskās dzīves aizkulisēm un Annemarijas meklēšanu, iesmeju par politiķu citātiem un horoskopiem, kā arī skaitu pamanītās drukas kļūdas.

Ja beidzot runājam tiešu valodu - esmu slimnīcā, otrdien man izoperēja kādu iekaisumu, un šajās dienās es daudzmaz labi jūtos tikai vakaros, kad atnāk smaidīga māsiņa un iešpricē pretsāpju poti.

Dzīvoju pēc diezgan precīza režīma, un režīma starplaikus aizpildu ar avīzēm, žurnāliem, grāmatu, telefona spēlītēm un mazītiņu internetiņu telefona ekrānā. Reizi dienā jau atnāk kāds vizitētājs, bet garlaicīgi, jo māsiņas savā laipnībā jaunus pacientus manā palātā nav likušas kopš ceturtdien visi trīs pārējie vīri izrakstījās. Ar viņiem garlaicīgi nebija - viens bija tāds dīvains, ar visu neapmierināts, salīgs, tad krievs, kurš visu laiku taisīja vaļā logu, un pa kluso lamājās 15-stāvīgiem, kad pirmais atkal bija logu aizvēris, un tad sirmais pensionārs, ar kuru kopā klibojām cauri slimnīcai - uzpīpēt pie uzņemšanas nodaļas.

Te arī beidzas mobilās cibas ierakstam atvēlēto zīmju skaits.