Gribat, pastāstīšu par stresu? Pa nakti nevarēju aizmigt, jo domāju par darbu, un no rīta, loģiski, nevarēju pamosties, jo pa nakti nebiju varējis aizmigt, jo domāju par darbu. Visu dienu strādāju, galva kūpēja, tad vēl sakarā ar kolēģes dzimšanas dienas atzīmēšanu sajuka ēdienreizes un pusdienu vietā 12:30 es ēdu kūku un dzēru kafiju, bet tad, kad normāli cilvēki ēstu kūku un dzertu kafiju, tad es plkst. 16:00 diedelēju kafejnīcā pēc atlikušajiem pusdienošanas resursiem. Kad beidzot ēdu savu kārtaino karbonādi ar griķiem, vienbrīd likās, ka rokas trīc.

Tāpēc jutos patīkami relaksējies, kad aizbraucu pie svalkas mājīgās famīlijas, paskatījos filmu par Bobiju Longu ar sirmo Dž.Travoltu un jauniņo Sk.Johansoni, pavēroju nesteidzīgos Ņūorleānas dabasskatus, pagvelzu par korporatīvajiem top sīkretiem, un jā, starp citu, arī garšīgi paēdu un garšīgi pamīņājos pa nesalikto puzli [pause........ NOT].*

* Jā, vakar beidzot noskatījos visu filmu par kazahstāniešu neticamajiem piedzīvojumiem AS un V. Nevaru saprast, vai tā filma ir stulba, vai ģeniāla. Šķiet, vairāk tomēr ģeniāla, jo brīžiem vārtījos pa zemi aiz smiekliem.

Gribat, pastāstīšu par korporatīvo Ziemsvētku vecīti? Stāvu es tā šodien pīppauzē pagalmā, skatos - pa pretējās mājas jumtu iet viens vīrs sarkanā mētelītī vai jaciņā, un stiepj uz muguras lielu maisu. Tas nekas, ka tas bija tikai strādnieks, kurš nesa kaut kādus izloācijas materiālus, vai ko tur. Izskatījās pēc reālākās Ziemassvētku ainas, turklāt iz dzīves. Likās, džeks tūlīt ar visu maisu metīsies iekšā skurstenī un/vai sametīs tur pareizticīgajiem dāvaniņas.