Tja, nu to gan es skaidri atceros - to 1.aprīļa vakaru pirms četriem gadiem. Vispirms biljards ar čomu (viņš tagad taisās uz Austrāliju - lai efektīvāk izklausītos, piebildīšu, ka atgriezties viņš neplāno, bet zin' kā, tiklīdz plānu izstāsta, tā tas zaudē izpildāmības momentu - piedod, draugs!), un tad, aizvedis viņu mājās, pusceļā starp viņa mājām un manu vecāku mājām es apstādināju auto ceļa malā un sāku pētīt telefongrāmatiņu, tipa, kurš vēl būtu tik traks, lai vēl negulētu darbadienas (lai arī studiju brīvlaika) vakarā plkst. 1, turklāt būtu gatavs tusēt. Pēc tam, kad, pārsteidzis pats sevi, man izdevās sazvanīt kādu attāli pazīstamu studiju biedreni, mēs notusējām visu nakti un bijām kopā daudzus gadus. Nu ir atkal klāt 1. aprīlis, viņai ir cits "vīrietis - darbs", bet es tagad "nejauši" skatos kādu jau reiz redzētu, bik romantisku filmu vācu valodā ar G Paltrovu, malkoju igauņu brīnumdziru Vana Tallinn un domāju "ko tālāk".

Ehm, njā, negribas jau izklausīties pēc pēc komentāriem izslāpuša cibiņa, bet komentēt ar domu, ka es atbildēšu tuvākajā laikā, nav vērts - mans draugs kompis ir pametis mani un ir apmeties garantijas servisā (šņukt). Un ko lai es tagad daru, a?

Vispār es iepriekšējam pukstam gribēju likt virsrakstu "tas nemaz nav smieklīgi" vai kaut ko tādu, bet piepeši vairs neko nevarēju...

Ai, neatceros, cik sen bija pēdīgais smieklīgais pirmais aprīlis manā dzīvē.

Starp citu, tev netīra mugura.