March 20th, 2006

11:20 pm
Grāmatu draugi - draugi iekš grāmatām

Simts gadus sabiedriskajā transportā neviens nebija neko teicis par manis lasīto grāmatu. Šodien dabūju atsauksmes veselas divas gab.

Pirmajā reizē godīgi sēžu autobusa beigās. Pieturā pie Nacionālā teātra iekāpj pāris, par kuriem pirmā doma - no Mākslas akadēmijas noteikti. Meitene iekārtojas man blakus, puisis stāv nostājas mums abiem pretī. Nepaiet ne desmit sekundes, kad savstarpējās runāšanās starplaikā dzirdu jautājumu, "kas tas ir, ko tu lasi?" Es, mazliet apmulsis, sāku skaidrot galīgi aplinkus, jo pēkšņi tiešām esmu aizdomājies tālu no pareizā nosaukuma vai autora vārda. Un šis jautātājs, nesagaidot manas izbrīnītās murmināšanas beigas, nosauc precīzu nosaukumu, lai gan esmu grāmatas vāku paslēpis, piespiežot pie somas - man nepatīk, ka citi zina, ko es lasu. Viņš: "Mhm. Tas ir forši." Esmu vēl aizvien satriekts, bet tagad pārsteigta ir arī meitene: "Jūs esat pazīstami?" Mēs vienbalsīgi: "Nē!" Saskatāmies, sasmaidāmies un es cenšos lasīt tālāk un viņi runā tālāk, un tad jau man ir jārāpjas ārā.

Toties atpakaļ braucot autobuss ir diezgan pilns. Secinājis, ka visiem iekāpušajiem cienīga paskata pasažieriem pietiek sēdvietas, noskatu arī sev kādu "random" sēdvietu blakus padzīvojušam vīrietim parastā melnā jakā un parastā beretē. Izvelku grāmatu no somas, ierastām un veiklām kustībām pēc iespējas īsāku brīdi pazibinot vāku (ja iespējams, izmantoju arī tos dīvainos ādas vākus). Sekundes desmitdaļu pēc grāmatas atvēršanas atskan jautājums skaidrā krievu valodā: "Kas tā ir par tik biezu grāmatu?" No sākuma es vēl mazliet pabiju atturīgs, bet vēlāk arī es iekaisu diskusijā par to, kas ir laba grāmata, par to, ka visās grāmatās ir viens un tas pats ("про добро"), par to, ka seriāli arī visi vienādi. Tad viņš kaut kad paspēja izstāstīt, ka vakar redzējis ļoti oriģinālu, padomju laikā aizliegtu filmu "Последний жулик", ko viņš iztulkoja kā "Pēdējais žuļiks" (nu kā gan citādi?!). Izrunājāmies arī par to, ka daudz lasīt esot kaitīgi, par to, ka es daudz lasu liecinot kaut vai tas, cik tālu es esot izlasījis. Anyways, bija interesanti parunāties, lai gan es pamanījos gandrīz visu laiku un gandrīz visā viņu apstrīdēt. Jo īpaši to, ka biezas grāmatas lasīšana nozīmē bezmazvai prātā-sajukšanas-sprieduma parakstīšanu. Kas par muļķībām! Labi, ka neiepazināmies, ja...

Es tik nesaprotu, kas tās par lietām, ka tā grāmata sākusi uz savu roku piesaistīt cilvēkus.