Esmu pamodies 4.40, un, tā kā gribas ēst, baigi nevelk tālāk gulēt. Un vispār, sapnī bija kāda mākslinieka-kokkgriezēja Ciba... Ārprāc! Bet kāds bija viņa vārds?

"ASV patīk, kā Latvija cīnās pret naudas atmazgāšanu" (Apollo)

Kaut kas mani sajūsmina tajā virsrakstā.

kad sāp vēders, tad ir liels "uzlikt",
negribas ne pieklājīgi smaidīt, ne satraukāties par kafejnīcas darbinieku* iespējamo sarūgtinājumu, redzot puspilnās atstātās porcijas,
un tiešām gribas ieslēgties mājās un gulēt
(te ir daudz izsaukuma zīmes)

un man jau bija aizdomas, ka nedēļa paies, ne aci pamirkšķinot.
vienreiz pamirkšķini un hops! jau otrdienas rīts un tu brauc pār dzelzceļa tiltu
otrreiz pamirkšķini un voila! jau trešdienas vakars tūlīt klāt

iešu-ka nu es pabūt lietū

* Nevaru atturēties nepiebildis, ka dekoltē atsvēra visas mokas ar ēdienu. :)

Es biju sekundes daļas atstatumā no notriekšanas... Un burtiski tajā pašā laikā (tieši pirms tam) es prātoju par savu personīgo "statistiku" pie stūres... Nez, tas bija kaut kāds mājiens man? Tā savādi ap dūšu...