Pirms es ieturu vakariņas, pabaroju mājdzīvnieku, uzēdu zobupastu (hmm, kas vēl bija jāizdara? Prātā nāk pamatskola, kad pirms gulētiešanas bija paradums sameklēt skolas drēbes, ai, ko es te muldu, ne es meklēju, ne kā...), tad paguļu dažas stundas, ceļos augšā, mazgājos (ā, tagad atcerējos - pirms gulētiešanas vajadzētu nomazgāt traukus, lai no rīta tos mazgājot nebūtu jātērē tik dārgais laiks, kas būs notriekts pusguļus spēlējoties ar modinātājiem), ēdu brokastis, es šajā sarežģītās konstrukcijas teikumā gribēju pateikt, secināt, ka laikam es esmu nolemts visu mūžu dzīvot kaut kādā nesaprotamā diennakts ritmā. (Beidzot beidzās teikums, fū.) Ar to es gribēju teikt, ka, kamēr būs brīvdienas un kamēr rutīna nebūs uzvarējusi, tikmēr es būšu vai nu neizgulējies, vai aizmidzis, vai arī pamodies kaut kad pēcpusdienā. Vai saproti mājienu?

Vakarnakt mājdzīvnieks nāca un koda, kad biju jau aizmidzis - nebiju parūpējies par dzeramo. Nē, tas nebija mājiens.

Tā, tagad jāapdomā darbības plāns. Vajadzētu pastrādāt un vajadzētu paēst un vajadzētu tā kā beidzot ieviest kārtību mājās (kā par brīnumu, manī mostas mājsaimnieks, nenehehe). Ja es tagad labi paēdīšu, tad uzreiz nāks miegs un es neko citu nepadarīšu. Ja es tagad ķeršos pie (apmaksāta) darba, tad darbs nebūs kvalitatīvs, jo būšu nepārāk lādzīgā omā izsalkuma dēļ. (Zināms, ka tas ir gandrīz zinātniski pierādīts - šī saistība starp paēdušu darbinieku un cītīgu darbinieku.) Arī uz mājas uzkopšanu nevelk pirms nav ēsts (šeit iederētos liepājnieku platais "āsts"). Secinājums, ja es tūlīt nesākšu ēst, tad es te ilgi dirnēšu pie klaviatūras "gatavībā strādāt", bet nevarēšu pastrādāt iepriekšminēto iemeslu dēļ. (Cerams, tas bija saprotams teikums.) Tā mēs te apspriedāmies un es izlēmu...

And once again the screen is saved*

*Uz īsu brīdi šis ir kļuvis par hipertekstu. Muahahaha.

Manī ir gandrīz fizioloģisks nemiers. Tāda sajūta, ka man būtu kaut kāds brāķa ķermenis. Saprātu ir tā grūtāk izvērtēt ;)