man šorīt bija ļoti agra celšanās, lietus un ļoti svaigs gaiss,
gan tukšas un klusas telpas un gaiteņi,
gan miegaini darbarūķi, kas veido apbrīnojamus sastrēgumus mazpilsētas ielās,
vējstikla logatīrītāja nervozās kustības un Ufo un Freža balsis, tb joki, kurus es neklausījos, bet svarīgi bija tos dzirdēt,
retro melodijas,
auto novietošana tā, lai durvis var atvērt līdz galam,
vecvecāku dzīvokļa durvis nebija aizslēgtas,
palīdzēju vectēvam aizpogāt jaku, uzliku viņam cepuri galvā,
lēnām un mierīgi braucu atkal pa sastrēgumiem aiz traktoriem,
novietoju auto aizliegtajā zonā ar apziņu, ka tas ir attaisnojami,
gaidīju uzgaidāmajā telpā kopā ar runīgām sievietēm, no kurām vienai bija 70+ gadi, bet otra bija bijusi Inčukalnā,
dzirdēju kā māsiņa [domājams, pa telefonu] skaļi kādam diktē visus mana vectēva datus, iespējams, pārkāpjot personas datu aizsardzības noteikumus,
skaidrojot krievu un latviešu valodā, atvairīju divu vīriešu iekļūšanu telpā, kur manam vectēvam veic procedūru/pārbaudi,
gāju pa padomju laiku gaiteņiem,
lasīju pacientu dienas režīmu un slimnīcas iekšējās kārtības noteikumus,
redzēju kaķi,
biju liecinieks tam, kā māsiņa/ārste atpazina "seno kundi" (par šo vārdu mana mīļā meitene dusmojās),
atvadījos no vecvecākiem,
ripinājos viens atpakaļ,
nebija vairs vietas auto, jo biezie studenti pieparkojuši visas malas,
atradu vietiņu,
viens cits vientuļais parkotājs gandrīz nonesa manas meitenes dārgā auto priekšējo lukturi,
parkojos citā, drošākā vietā,
ak jā, šorīt ap pulkst. 7 lasīju vēsti, ka mans paziņa taisās maija beigās ieprecēties Amerikā